Plutonija

Ap simts metru tālumā no krasta virs jūras līmeņa pacēlās viena, pēc tam otra galva uz gara kakla. Galvas bija plakanas kā čūskām, bet kakli graciozi locījās. Likās, ka peldētu divi lieli, melni gulbji, kuru ķermeņi tikko paceļas virs ūdens.

— Tās nav čūskas, — sacīja Kaštanovs, aplūkodams dzīvniekus binoklī. — Esmu pārliecināts, ka tie nav nekas cits kā pleziozauri[12], kas.augšjuras perioda jūrās pilnīgi iespējami.

Kādi briesmoņi! — Papočkins aizrādīja, arī binoklī sekodams dzīvnieku kustībām. — Es domāju, ka viņu kakli nav īsāki par diviem metriem.

— Bet vai pie mums tie viesoties nevēlēsies? — iejautājās Gromeko, vēl atcerēdamies piedzīvojumu ar ķirzaku laivā.

— Kas zin! Bet es domāju, ka sausumā tie ir ļoti neveikli, un mēs varēsim no viņiem aizbēgt. Katram gadījumam pielādēsim bises ar sprāgstošajām lodēm.

Nezvēri tomēr neizrādīja tieksmi izlīst sausumā. Viņi sāka nirt, vajādami zivis. Klusu peldēdami gar krastu viņi sev priekšā nolūkoja medījumu, tad ar ātru kakla un galvas kustību to noķēra, pasvieda gaisā un satvēra aiz galvas, lai nebūtu jārij pret dzelkšņiem un spurām. Medījot pleziozauru kustības bija ļoti veiklas un graciozas. Reizēm iecerētais upuris tomēr izbēga, un tad dzīvnieks, to vajādams, gandrīz izlēca no ūdens, trokšņaini šķeldams viļņus un izstiepdams kaklu tālu uz priekšu.

Šī pleziozauru zivju zveja, kurai ceļotāji sekoja ar lielu interesi, beidzās ar kautiņu. Abi pleziozauri reizē satvēra vienu un to pašu zivi, droši vien pietiekami lielu, un katrs centās to izraut otram no rīkles.

Vienam tas izdevās, un viņš metās bēgt. otrs sekoia, panāca un apvija savu kaklu pretinieka kaklam, lai piespiestu zivi palaist. Savijušies kakli locījās gan uz vienu, gan otru pusi, tumšie ķermeņi spiedās kopā, īsās astes un aizspuras nikni kūla ūdeni, uzšļācot gaisā veselas strūklas. Beidzot viens pleziozaurs saniknojās, palaida zivi, iecirta zobus pretinieka kaklā un ievilka to dzelmē. Ūdens vēl ilgi viļņoja tajā vietā, kur pazuda abi nezvēri.

Pēc stundas Gromeko un Kaštanovs. krastā salasīdami bangu izmestos koka gabalus, ieraudzīja viļņos šūpojamies tumšu masu. Ūdens to nesa gar krastu, pamazām tam tuvinot, un beidzot šī masa apstājās, droši vien atdūrusies sēklī.

Atgriezušies ar malku pie telts un atraduši abus biedrus jau guļam, viņi atsēja vienu laivu un aizbrauca pie tumšās masas. Izrādījās, ka tas bija viens no pleziozauriem, uz kura līķa jau sēdēja kaut kādi lieli putni un to plosīja. Citi — mazāki riņķoja gaisā virs tā, acīm redzot gaidīdami savu kārtu pamieloties, un izdeva

Varzu kurkstiem līdzīgas skaņas. Viņu kustības lidojumā atgādināja sikspārņus.

Baru nācās izgaiņāt ar vairākiem šāvieniem, lai tuvotos nogalinātajam pleziozauram, kura galvu ar kakla augšdaļu vēl saistīja tikai ādas driskas, ko pretinieka zobi bija saplosījuši. Beigtais dzīvnieks peldēja ar vēderu uz augšu, sliedams ārā no ūdens savas milzīgās aizspuras. Vēdera kailā āda bija zaļganbrūnā krāsā.

Izvilkt pleziozauru krastā nebija iespējams: viņa ķermenis bija garāks par diviem metriem, aste nedaudz īsāka, bet kakls vēl garāks. Pakaļējās spuras sasniedza gandrīz pusotra metra.

Nošautie putni izrādījās divu ģinšu ķirzakas[13]: lielākās (pterodaktiļi) pārsniedza ērgli, mazākās bija pīles lielumā.

Kā vieniem, tā otriem bija lielas galvas ar zobotiem knābjiem, kails ķermenis un lidplēve, kas savienoja priekšējos un pakaļējos kustību locekļus kā sikspārņiem. Sīkākās ģints piederīgiem bija gara aste.

BRAUCIENS PĀRI JŪRAI

Nākošajā dienā laiks braucienam pāri jūrai izrādījās labvēlīgs. Debesis bija gandrīz bez mākoņiem, pūta neliels ziemeļu vējš, kas ļāva pielietot buras, bet nesacēla lielus viļņus. Gatavojoties ceļam, rūpīgi pārbaudīja laivas un plostu un starp diviem ķekšiem, kas aizvietoja mastus, uzvilka telts audeklu. Krastā uz Makšejeva uzceltās koku piramidas vēl novietoja kārti ar baltu karogu par orientieri atgriežoties. Nedaudz tālāk no krasta, pašā.saaudzēs malā, ko piekrastes bangas varēja aizsniegt tikai izņēmuma gadījumos, smiltīs izraka bedri un tur paslēpa savāktās kolekcijas — kalnu iežus, herbārijus, dzīvnieku galvaskausus, kaulus un ādas, lai neriskētu tos braucienā saslapināt un nevadātu līdzi lieku šttiagumu. Virs aizbērtās bedres no izskalotajiem kokiem uzcēla otru piramidu, lai kaut kādi dzīvnieki, ādu smaku vilināti, nevarētu to atkārpīt. Pie piramidas piekāra pudelīti ar īsu ekspedicijas ce|a aprakstu no jurtas līdz jūras krastam.

Pabeiguši šos darbus, ceļotāji sēdās laivās un devās ceļā, turēdami kursu tieši uz dienvidiem, uz tālē tikko saredzamo pretējo krastu. Kad kuģis mazliet attālinājās no krasta, vējš sāka pūst burās un gaita stipri paātrinājās.