Plutonija

Makšejevs atrada sērkociņus un aizdedza sveci. Gromeko palaida Ģenerāli, un visi trīs puskaili un pārbiedēti izlīda ārpusē un apskatījās apkārt. Pie nodzisušā ugunskura sāka noskaidrot notikušo, un Papočkinam vajadzēja atzīties, ka aizmidzis un neuzturējis uguni, tāpēc zvērs arī iedrošinājies uzbrukt.

Nogalinātais zvērs izrādījās zobenlauva, kaut gan pēc ķermeņa uzbūves bija līdzīgs arī lācim. Tikai galvas un ķetnu veidojums norādīja tā piederību kaķu dzimtai. Krēpes nebija lielas, gandrīz melnas, spalva dzeltenbrūna, aste bez kušķa galā. Augšžokļa baismīgajiem ilkņiem atbilda milzīgo ķetnu nagi. Telts, kā arī Makšejeva zābaki, prasīja nopietnus labojumus. Kaštanova plācenī saspiesto pulksteni kopā ar cepuri un saspiesto sērkociņu kārbiņu atrada tikai pēc ilgākas meklēšanas vienā no telts stūriem.

Aiz guļvietas Gromeko izvilka vēl arvien trīcošo Ģenerāli, apskatīja un izmazgāja tā brūces. Tad atvilka sāņus lauvu un nolēma turpināt pārtraukto miegu. Sardzē apsēdās Makšejevs, un nakts atlikums pagāja mierīgi. No rīta krēsla neizrādījās tik bieza, tumšo plankumu skaits un to samēri uz Plutona diska šķita it kā mazinājušies. Nolēma vēl nogaidīt un sāka labot: telti, mērīja nonāvēto zvēru un novilka tam ādu. Ap pusdienu kļuva vēl gaišāk, bet nedaudz vēlāk Plutons, it kā visus spēkus saņēmis, izkausēja vairumu plankumu, kas sedza tā disku, un atkal,atspīdēja pilnā spožumā, kas pēc četrdesmit stundu ilgās krēslas likās sevišķi spilgts.

Steidzīgi savāca mantas, piekrāva laivas un plostu un devās tālāk, tomēr ne tik ātri, jo kuģis tagad izrādījās nepietiekami kustīgs un prasīja spēcīgāk rīkoties ar airiem. Apvidus šīs dienas vakarā sāka mainīties, pakalni upes krastos sākumā pazeminājās, bet tad pilnīgi izzuda. Meža biezokņa un krūmu vietā izplētās stepč ar atsevišķām birzīm, kur pārsvarā auga milzu baobabi. Tikai gar krastiem šaurā joslā stiepās krāšņs augājs ar palmām, bambusiem, liānām, kur mājoja putni un vairāku sugu lieli pērtiķi. Stepē ganījās dažādu antilopu, mastodontu, degunradžu, kamieļu — žirafu, bezragu žirafu un pirmatnējo vēršu bari. Biezoknī upes tuvumā uzturējās tīģeri, nilzirgi un brieži.

BAISMĪGĀS ĶIRZAKAS UN DĪVAINIE PUTNI

Pirmo nakti pārgulēja uz lielas salas, kuras lielākā daļa arī atgādināja stepi, un tikai gar krastu vietām stiepās krūmu puduri un meldrāji. Telti uzstādīja salas ziemeļu galā, no kurienes bija redzama upe, kas dalījās divās attekās. Katra šķita ne mazāk kā simts soļu plata.

Pēc vakariņām apkārtējās dabas mieru iztraucēja troksnis. No upes pretējā krasta atskanēja stiepti kliedzieni, kas atgādināja cilvēku pūļa balsis, ko reizēm nomāca skaļas, aprautas rejas un kaucieni.

Laužot meldrus un pašķirot krūmus, no zaļā biezokņa izlauzās neliels sarkanspalvainu, balti lāsumainu četrkājaino bars, kas metās ūdenī un sāka peldēt uz salu. Aiz tiem izlēca raibu plēsoņu pulks, kas kaukdami un riedami tāpat metās peldus, pūlēdamies panākt un atšķirt kādu jau atpalikušu un acīm redzot nogurušu dzīvnieku.

Pēc dažām minūtēm vajātie izkļuva uz salas un paskrēja garām teltij. Tie līdzinājās zirgiem, kaut gan bija gandrīz bez krēpēm.

Atpalikušais dzīvnieks arī paguva atpeldēt līdz salai pirms plēsoņiem, taču tikai ar pūlēm spēja uztikt krasta stāvajā kraujā, un augšā to riedami un kaukdami ielenca vajātāji. Pēdējiem spēkiem viņš tiem spēra ar priekšējām un pakaļējām kājām un koda ar zobiem, tomēr nevienādā cīņa ar duci pretinieku nevarēja būt ilga. Plēsoņi, no spērieniem kūleņodami, neizlaida upuri no sava loka, nogaidīdami, līdz tas galīgi pagurs.

Cīņā iejaucās cilvēki. Trīs šāvieni plēsoņu barā divus no tiem noguldīja un pārējos piespieda steidzīgi bēgt. Tomēr pārgurušais upuris jau vairs nevarēja izmantot negaidīto glābiņu. Kad mednieki piegāja, tas jau izdvesa pēdējo elpas vilcienu. Viņa kaklā sārtojās liela, izplēsta brūce, acīm redzot kāda plēsoņa zobu darbs jau no pirmā uzbrukuma dzīvnieku baram. Bēgot dzīvnieks pamazām bija zaudējis daudz asiņu, un tas viņu novājināja.

Aplūkojuši nogalinātos plēsoņus, mednieki pārliecinājās, ka dzīvnieki pieder pie pirmatnējiem zīdītājiem.

Tie bija Sibirijas vilku lielumā, bet ķermenis, kā arī garā, tievā aste, drīzāk atgādināja kaķu dzimtu. Spalva uz muguras un sānos bija tumši brūna ar gareniskām, dzeltenam svītrām, bet uz vēdera — dzeltena. Visi zobi bija gandrīz vienādi — tie drīzāk līdzinājās ilkņiem.

Plēsoņu upuri tikai ar lieliem iebildumiem varēja nosaukt par zirgu. Augumā tas nebija lielāks par krietnu ēzeli, bet graciozāks, jo ķermenis balstījās uz tievām kājām, no kurām katra nobeidzās nevis ar vienu nagu kā zirgiem, bet ar četriem. Pie tam spēcīgāk attīstīts bija tikai vidējais nags, bet pārējie palikuši iedīglī.

Izpētot šo dīvaino zirgu, Kaštanovs un Papočkins atzina, ka viņu priekšā atrodas pirmatnējais zirgs, tagadējo zirgu ciltstēvs, kas pēc sava izskata vairāk atgādina Amerikas lamu.