Plutonija

Ilgi apsprieda jautājumu, kā organizēt grupu, kas dosies Plutonijas iekšienē. Vajadzēja izvēlēties grupas kustības veidu un atkarībā no tā, ko ņemt līdzi. Pat pilnīgi atsakoties no konserviem un paredzot iegūt iztiku tikai ar medībām, katram ceļotājam nāktos nest krietnu kravu, bet uz iebrauktiem ceļiem, protams, nevarēja cerēt.

— Ja mēs ņemtu līdzi daļu suņu un uzliktu kravu tiem, kaut gan nabadziņi tam nav pieradināti un siltajā apvidū jutīsies slikti, — sacīja Gromeko.

— Šis projekts grūti izpildāms, — aizrādīja Makšejevs. — Mēs riskējam šos dzīvniekus zaudēt, bet tie nepieciešami atpakaļceļam pāri ledājiem. Es ieteiktu izmantot daudz paklausīgāku un varenāku spēku, kas panesīs ne vien mūsu mantas, bet arī pašus.

— Kas tas ir par spēku? — iesaucās pārējie.

— Ūdens spēks. Dziļā upīte, kuru mēs šodien sastapām un nevarējām pāriet, taču tek uz dienvidiem, kurp arī mums jādodas. Bet mūsu bagažā ir divas nelielas saliekamās laivas, kas paņemtas līdzi, lai pārbrauktu lāsmeņus ceļojumā pa ledājiem. Mēs tās pavisam aizmirsām, jo līdz šim laivu nevajadzēja. Katra var uzņemt divus cilvēkus, iesēdīsimies un brauksim. Bet, kad sāksies meži, uztaisīsim plostu, ja laivas būs pārāk pārslogotas, un kuģosim, kamēr upe mūs nesīs.

— Lielisks plāns! — iesaucās Kaštanovs.

— Viegli un ērti! Brauc, skaties uz visām pusēm un pieraksti, — Papočkins jūsmoja.

— Tikai mūsu redzes loku ierobežos upes krasti, kas droši viens būs biezi apauguši, mēs brauksim pa zaļu gaiteni un neko neredzēsim! — Gromeko aizrādīja.

— Bet kas mūs traucē apstāties, izkāpt krastā un doties ekskursijās, kur vajadzēs un būs interesanti? Mēs taču krastā arī pārnakšņosim, — Makšejevs paskaidroja.

— Un šīs ekskursijas veiksim, viegli ģērbušies, svaigiem spēkiem, bez kravas mugurā, tā būs daudz ērtāk! — Papočkins piebilda.

— Laivas un plosts mums ļaus mazāk ierobežoties, vācot kolekcijas. Nest visus savākumus uz muguras un katru dienu šo kravu palielināt nebūtu pārāk viegli, — Kaštanovs aizrādīja.

— Beidzot, laivas mums sniegs lielāku drošību pret dažādiem zvēriem un rāpuļiem, kas dzīvo mežos un purvos. Vēl nav zināms, kādus pārsteigumus mums gatavo šī noslēpumainā zeme, kuras iekšienē mēs dodamies! — piebilda Gromeko.

— Vārdu sakot, jūs mums devāt lielisku padomu, Jakov Grigorjevič, un esat izpelnījies vispārēju pateicību, — Kaštanovs nobeidza. — Tāpēc es ierosinu upi, pa kur 11 mēs brauksim, nosaukt jūsu vārdā. Bet tagad es ieteiktu apgulties mūsu maisos vai uz tiem, jo ir silts, bet rītā doties ekskursijā pēc mamuta un atvest ar nartām šurp ādu, ilkņus un gaļas krājumu.

— Mēs taču gribējām pārvietot mūsu apmetni pie mamuta? — atgādināja Papočkins.

— Šaubos, vai tas būs izdevīgāk. Upīte, pa kuru mēs brauksim, tek pretējā virzienā, un nebūtu jēgas no tās attālināties. Bez tam šim pakalnam, kur esam novietojušies, ir daudz priekšrocību: tas ir sauss, saredzams no tālienes, atrodas patālu no meža malas un dažādiem zvēriem, tuvu ledājiem, to skar vēji, kas ļoti noderēs suņiem, kad kļūs vēl siltāks. No tā paveras tāls skats, var viegli ievērot tuvojamies kādus ienaidniekus.

— Un tas izdevīgs meteoroloģiskiem un citiem novērojumiem, — piebilda Borovojs. — Mēs še ierīkosim īstu staciju, un es ceru, ka mani barometri sāks rādīt atmosfēras spiediena pārmaiņas.

NEAICINĀTIE KAPRAČI

Pulkstenis jau rādīja desmito stundu vakarā, kad sarunas beidzot apklusa, visi apgūlās uz saviem maisiem un aizmiga.

No rīta pie brokastīm pārrunāja jautājumu, kuriem braukt pēc mamuta un vai vispār vērts pēc tā doties vai labāk negatavoties ceļojumam.

— Ja mēs būtu pārliecināti, ka vēl sastapsim mamutus, pēc tā nebūtu vērts braukt. Tas jau aprakstīts un nofotografēts. Bet, tā kā drīz sāksies mežs, iespējams, ka mēs tos vairs neredzēsim, jo viņi dzīvo tikai tundrā gar ledāju malieni, — sacīja Kaštanovs.

Tā brauciens pēc mamuta bija izlemts, un tajā piedalījās četri cilvēki ar trim nartām un suņiem.

Pie jurtas palika Gromeko, kas vēl pirms aizbraukšanas gribēja savākt ap pakalnu tundras pavasara augus, un Kaštanovs, kas posās atrakt pakalna nogāzi, lai noteiktu tā sastāvu, šis vientuļais pakalns tundrā viņam likās neparasts.

Grupa aizbrauca Papočkina vadībā, jo viņš zināja ceļu uz medību vietu. Ceļa nošāva vairākus purva putnus, kas klaiņoja tundrā upītes tuvumā, un ļoti sa-

vādu zaķi, kas drīzāk līdzinājās milzu lēcējpelei[1] un ļoti iepriecināja zoologu.

Mamuta ķermenis līdzenajā tundrā no tālienes atgādināja nelielu pakalnu. Piebraucot tuvāk, Igolkins, kam bija asāka redze, brīdināja pārējos, ka ap beigto dzīvnieku rosās kādi zvēriņi.

Atstājuši nartas zināmā attālumā, mednieki uzmanīgi tuvojās mamutam un pārsteigumā pēkšņi apstājās — kustīgie zvēriņi pazuda kā zemē ielīduši.

— Ehē! — iesaucās Papočkins, kad visi beidzot bija piegājuši pie mamuta. — Paskatieties, še kaut kas kopš vakardienas jau saimniekojis.