Plutonija

MŪŽIGAS GAISMAS ZEME

Visi ekspedicijas dalībnieki klausījās tās organizētāja vēstuli, arvien vairāk ieinteresēti un pārsteigti. Kad Kaštanovs beidza, brīdi valdīja klusums.

Visi pārdomāja dzirdēto un pūlējās ar tā palīdzību izskaidrot pēdējās dienās novērotos savādos faktus un parādības.

— Tagad man galvā noskaidrojās, — Borovojs, atviegloti nopūzdamies, noteica. — Nu es saprotu kā šo sauli zenitā, tā siltumu, mamutu ar degunradzi, pastāvīgās miglas un kompasa blēņas. Es tikai vēl nevaru sev pienācīgi izskaidrot barometra nedarbus.

— Jā, gandrīz viss saprotams! — Kaštanovs apstiprināja. — Es domāju, ka nokāpšana zemeslodes atverē sākās ar pāreju pāri Krievu kalna grēdai. Ledus valnis acīm redzot veido pašu malu, ieliekuma vietu, aiz kuras mēs jau atrodamies iekšējā dobumā un ziemeļu vietā esam devušies uz dienvidiem, kā kompass pareizi rādīja, kaut gan ceļa virzienu nemainījām. Tad mēs pacēlāmies un pārgājām plakano ledāju grēdu, nokāpām no tās un atradāmies tundrā tuvu ledāju galienai, kuri izveidojas no dobuma iekšienē sanestiem ziemas sniegiem. Mamuts, degunradzis un pirmatnējais vērsis še saglabājušies, pateicoties labvēlīgiem temperatūras apstākļiem un šo dzīvnieku iznīcinātāju — cilvēku trūkumam.

— Jā, bet mēs, tikko ieradušies šajā iekšējā dobumā, jau iznīcinājām trīs tā iemītniekus, — Gromeko aizrādīja.

— Saule, ko mēs skatām pastāvīgi zenitā, acīm redzot ir īstais mazais zemeslodes kodols, kas vēl atrodas izkusušā stāvoklī un dod gaismu un siltumu biezā un pilnīgi sacietējušā apvalka iekšējai virspusei. Līdz šim mēs pazinām tikai šī apvalka ārpusi. Tagad, pateicoties Truchanova ekspedicijai, mēs kaut daļēji varam iepazīties ar tās iekšējo virsmu, kas mums katrā ziņā sniegs ļoti daudz interesanta un necerēta. Jau ar pirmajiem soļiem mēs sastapām floras un faunas pārstāvjus, kuri ārpusē sen izmiruši.

— Mums šī jaunatklātā zeme jānokristī, citādi visi tikai teiks: «iekšējā virspuse» un «iekšējā virspuse». Tā taču vairs nav Nansena Zeme! — Makšejevs paziņoja.

— Jā, tā ir pārāk plaša, un no Nansena Zemes to atdala ledāju josla. Kā mēs to nosauksim? — jautāja Gromeko.

— Sajā zemē pastāvīgi valda diena. Centralais, mūsu planētas dzīlēs apslēptais spīdeklis it kā atbilst seno tautu priekšstatam par pazemē degošās uguns dievu. Es ierosinu nosaukt spīdekli par Plutonu, bet zemi par Plutoniju, — Kaštanovs ieteica.

Bija arī citi priekšlikumi, bet pēc īsa strīda visi vienojās, ka Plutonija vispiemērotākais nosaukums.

— Tagad vēl viens svarīgs jautājums: vai mēs apmierināsimies, ka esam atklājuši ne vien atveri, bet arī nokāpuši tās iekšienē un apskatījuši stūrīti Plutonijas? Vai negriezīsimies atpakaļ uz «Polārās zvaigznes» ziņot Truchanovam par viņa secinājumu spīdošu apstiprinājumu? Vai arī mēģināsim iekļūt mūžīgās gaismas zemes dzīlēs?

— Protams, dosimies uz priekšu! Uz priekšu, kamēr pietiek spēka un līdzekļu! Mums vēl daudz laika! — atskanēja balsis.

— Arī es tā domāju, — Kaštanovs turpināja. — Bet kā mēs Plutonijas tālāko pētīšanu organizēsim?

— Man liekas, — sacīja Borovojs, — ka tālāk iekšienē, tālu no sniegiem un lediem, kas ir zemes iekšpusē iekļuvušā aukstuma un nokrišņu sekas, temperatūra būs augstāka. Nartas, slēpes un suņi mums būs tikai par nastu un tie jāatstāj še.

— Suņus vienus nevar pamest. Tātad jāseko Truchanova padomam un jānodala daļa ekspedicijas locekļu — vismaz divi cilvēki, jo kas gan apņemsies palikt tik ilgi vienatnē? Sie divi ar suņiem, nartām, slēpēm un pārējo lieko kravu gaidīs še un izdarīs novērojumus tundrā un ledāju malā. Bet, ja pārējie noteiktajā laikā neatgriezīsies, viņi ar vienu nartu dosies uz «Polāro zvaigzni» sniegt atskaiti par atklājumiem un būs pavadoņi jaunai ekspedicijai, ko izsūtīs uzmeklēt pazudušo grupu un izdarīt Plutonijā tālākus pētījumus.

— Bet kā pārklūs ledājiem pazudušie, ja tie atgriezīsies nedaudz vēlāk par noteikto termiņu? — ievaicājās Makšejevs.

— Divas nartas, slēpes un pārtikas noliktava jāatstāj uz vietas, gadījumam, ko jūs aizrādījāt. Novēlotājiem vajadzēs iet bez suņiem, pašiem vilkt nartas, kas nebūs tik grūti, jo visā ceļā atstātās provianta noliktavas ļaus martām uzņemt minimālo kravu.

Visi piekrita, ka šis plāns ir vislietderīgākais, bet nevienam negribējās palikties tundrā, tā sakot, uz noslēpumainās zemes sliekšņa. Vajadzēja izšķirt jautājumu, kuri no ekspedicijas locekļiem ceļojumam zemes iekšienē visnepieciešamākie. Tādi vispirms bija zoologs, botāniķis un ģeologs, kam tundrā bija maz darba. Tātad Kaštanovam, Papočkinam un Gromeko bija jādodas ceļā. No otras puses, Igolkinam — vienīgajam nezinātniskajam dalībniekam, kura galvenais uzdevums bija kopt suņus, — dabiski bija lemts sēdēt tundrā. Tādējādi atlika vēl Borovojs un Makšejevs. Viens no tiem varēja doties līdz.

Tā kā viņi viens otram augstsirdīgi atļāva piedalīties ceļojumā, nācās izlozēt. Borovojs izvilka zīmīti ar ierakstu «palikt», Makšejevs — «doties ceļā».