Plutonija

Pēc tam kad visi savām acīm bija pārliecinājušies, ka Borovojs nejoko, viņš paskaidroja:

— Acīm redzot, dodoties arī turpmāk lejup, mēs drīz izkļūsim no šīs apbrīnojamās ieplakas, varbūt pie paša ziemeļpola.

— Bet man liekas, ka gatavojas kaut kāda katastrofa! — Gromeko mīklainā noskaņā noteica. — Noslēpumainajā bedrē neparasti paretinās gaiss, spiediens krīt, vēstot viesuļvētru, ciklonu, taifunu, viesuļstabu vai kaut ko tamlīdzīgu. Bet, šo pārvērtību gaidot, lai to pārciestu mierīgā garā, es visiem prātīgiem cilvēkiem ieteicu ielīst guļammaisos!

Visi, pat Borovojs, iesmējās un sekoja ārsta padomam. Tikai meteorologs vēl pārbaudīja, vai stingri iedzīti mietiņi un novilktas atsējas, kas saturēja jurtu. Viņš tiešām baidījās kaut kādu atmosferisku katastrofu, gulēja nemierīgi, pamodās un klausījās, vai vējš nepastiprinās, vai gaidītā parādība jau nesākas. Viss tomēr palika mierīgs, vējš pūta līdzšinējā slīpumā, ceļabiedri krāca, suņi miegā ņurdēja un iesmilkstējās. Un Borovojs atlaida galvu uz spilvena, mēģinādams aizgainīt trauksmainās domas un iemigt.

No rīta viņš agrāk par visiem izgāja no jurtas atzīmēt pirms nakts izvietoto instrumentu rādītājus. Pārējie ceļotāji vēl atpūtās savos guļammaisos.

Piepeši jurtas durvju tūbas aizsegs pacēlas: meteorologs nobālis, ieplestām acīm atgriezās jurtā un stomīdamies izdvesa:

— Ja es būtu viens, es vairs nešaubītos, ka esmu galīgi sajucis.

— Kas tad,nu atkal? Kas par lietu? Vai notikusi kāda katastrofa? — atskanēja gan izbiedēti, gan ironiski jautājumi.

— Mākoņu un miglas gandrīz vairs nav, un saule, vai jūs varat iedomāties, polārā saule stāv zenitā! — Borovojs nokliedza.

Cits citu grūstīdami un ejot ģērbdamies, visi metās uz izeju.

Pār ledus līdzenumu viļņoja viegla migla, un caur to gan gaišāk, gan nespodrāk spīdēja iesarkans disks, kas atradās tieši virs galvām, nevis zemu pie apvāršņa, kā pienācās polarajai saulei pulksten piecos no rīta jūlija sākumā uz astoņdesmitā ziemeļu platuma grada.

Visi stāvēja, galvu izslējuši, un klusēdami skatījās dīvainajā saulē, kas atradās nepiemērotā vietā.

— Savāds apvidus šī Nansena Zeme, — Makšejevs piebilda ne gluži traģiskā, ne gluži zobgalīgā noskaņā.

— Vai tikai tas nav mēness? — ieminējās Papočkins. — Iespējams, ka patlaban ir pilns mēness?

Borovojs pāršķirstīja kabatas rokasgrāmatu.

— Pašreiz tiešām ir pilns mēness, tikai šis sarkanais disks nelīdzinās mēnesim — ir spīd gaišāk, ir silda stiprāk.

— Varbūt Nansena Zemē… — Makšejevs iesāka, bet Kaštanovs viņu pārtrauca:

— Pola,rajās zemēs vasaras mēness nekad nestāv zenitā: vai nu tas nemaz nav redzams, vai arī atrodas ļoti zemu.

— Bet, ja tas nav ne mēness, ne saule, kas tad tas ir?

Neviens nevarēja atbildēt. Visi turpināja minēt mīklas un tūlīt šos atminējumus atkal atmeta. Tad pabrokastoja un devās ceļā. Termometrs cēlās līds — f8°. Migla gan sabiezēja, aizsegdama sarkano spīdekli, gan paretinājās, bet tas parādījās pastāvīgi zenitā, nekustēdamies ne no vietas. Ceļš joprojām veda lejup pa ledus līdzenumu gar liela strauta krastu. Nokare it kā kļuva mazāka.

Suņi skrēja mundri, ceļotāji sēdēja uz nartām, laiku pa laikam nolēkdami sakārtot aizjūgu vai uztaisīt pār kādu dziļāku gultni tiltiņu.

Tikko saule izlauzās cauri miglas vāliem, visi pacēla galvas un vērās šai savādajā spīdeklī, kas pie debesīm bija ieņēmis tik neparastu stāvokli.

Pusdienā ceļotāji apstājās parastajā atpūtā.

Pusdienas laiku tomēr rādīja tikai pulkstenis, jo saule vēl arvien stāvēja zenitā un, likās, nedomāja savu vietu mainīt.

— Jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas! — Borovojs īgnēja. — Saulei arī uz 80. ziemeļu platuma grada debesīs jāpārvietojas, bet ne jāstāv uz vietas! Zeme taču griežas!

Atpūtas laikā viņš noteica saules augstumu, kas izrādījās tieši 90°.

— Var iedomāties, ka mēs atrodamies tropu vasaras saulgriežu dienā vai uz ekvatora, kad diena un nakts vienādā garumā! — viņš pēc novērošanas sacīja. — Kādu platumu pavēlēsiet pierakstīt? Kaut vai nositot, es nesaprotu, kur mēs atrodamies un kas ap mums notiek. Domas galvā jūk, un viss liekas kā dīvains sapnis!

Patiesībā visi dalījās šajās Borovoja sajūtās un nekādi nevarēja sev izskaidrot šo jauno parādību, kas ar savu mīklainību pārspēja visu pārējo: instrumentu pretrunīgos rādījumus, pastāvīgo viena virziena vēju, tumšos mākoņus, nenormālo siltumu, iesarkano gaismu un kolosālo ieplaku ar lielāko iegrimi nekā visi uz zemes pazīstamie dziļumi.

Pusdienās un atpūtas laikā atkal minēja visneiespējamākās mīklas par katastrofām, kas notikušas ar Zemi, kopš viņi uz «Polārās zvaigznes» un Nansena Zemē bija atgriezti no visiem sakariem ar pārējo pasauli.

POLĀRĀ TUNDRA

Pret vakaru ledus līdzenums pārvērtās ledus kraujās. Gaisā peldēja rēna migla, gandrīz neaizsegdama sarkanīgo sauli, kas joprojām stāvēja zenitā, it kā zobodamas par ceļotājiem, kas izbrīnā turpināja tajā skatīties.