Plutonija

Uzstādīja jurtu. Makšejevs un Gromeko aizsteidzās atpakaļ pa pēdām. Borovojs uzvārīja hipsotermometru, kas rādija to pašu, ko iepriekšējā vakarā. Nelielo kāpumu dienas pirmajā pusē acīm redzot izlīdzināja kritums otrajā. Pēc divām stundām pēdu dzinēji atgriezās. Viņi bija pārbaudījuši desmit kilometrus ceļa, kas visu laiku gāja taisnā līnijā saskaņā ar vēja virzienu. Tāpēc nolēma, ka pēdējam var vairāk uzticēties nekā kompasam un ka arī tālāk jāiet pa vējam.

Un arī šoreiz nakts tumsa tā arī neiestājās. Blāvā gaisma zem mākoņu aizsega nepārmainījās.

Nākošā dienā slīpums lejup turpinājās un kļuva pat vēl jūtamāks. Temperatūra cēlās nedaudz virs nulles, sniegs saslapa, un ceļš, neraugoties uz kritumu, kļuva smagāks. Pēcpusdienā parādījās peļķes un nelielas tērces, kas līkumoja starp nelīdzenumiem, un beidzot pazuda sniegu piedzītajās plaisās. Naktsguļai nācās izraudzīties augstāku vietu un ap jurtu izrakt grāvīšus, lai novadītu kūstošā sniega ūdeni.

Uzstādīdams hipsotermometru, Borovojs bija pārliecināts, ka tas uzrādīs vēl vairāk grādu nekā iepriekšējā vakarā, jo visu dienu bija turpinājusies nokāpšana noslēpumainā ieplakā. Taču termometrs rādīja 126° un negativais augstums, neraugoties uz kritumu, nebija palielinājies, bet par piecsimt metriem pamazinājies. Gluži samulsušais meteorologs nervozi iesmējās.

— Jauns pārsteigums, jauna nesaprašana! Šorīt mēs nolēmām neticēt kompasam, tagad vajadzēs sākt apšaubīt arī hipsotermometru.

Atkal visi ceļotāji sapulcējās ap draisko aparatu, pārbaudīja tā rādījumu, vēl un vēl vārīja ūdeni, tomēr rezultāts nemainījās. Neraugoties uz skaidro kritumu, ko nevarēja apšaubīt, jo tērces plūda tai pašā virzienā, gaisa spiediens nepalielinājās, bet gan pamazinājās. Iepriekšējās dienās, gluži otrādi, paceļoties spiediens nebija pamazinājies, bet palielinājies. Likās, ka fizisko parādību likumi, ko bija izstrādājušas zinātnieku paaudzes, balstoties uz novērojumiem zemes virspusē, še nebija piemērojami vai arī ieguva gluži citu jēgu. Neizskaidrojamās parādības vairojās.

Visi bija ieinteresēti un satraukti, bet saprast un izskaidrot neviens to nevarēja. Atlika cerēt, ka tuvākā nākotne dos atslēgu mīklas atrisinājumam.

— Bet kāds sniega tuksnesisl — piebilda Papočkins. — Pēc.sastapšanās ar muskusa vēršiem kalnu grēdas pārejā varēja cerēt, ka nākošās dienas man un Michailam Ignatjevičam sagādās kādu zinātnisku guvumu. Bet kopš tā brīža mēs ejam jau gandrīz divpadsmit dienas, esam nogājuši vairāk nekā divi simti piecdesmit kilometru … un absolūti nekā, tikai sniegs un ledus.

— Un pat Pjotrs Ivanovios, kuram līdz šim ar kolekcijām vislabāk veicās, nav ne ar ko iedzīvojies, — Gromeko piebilda.

— Kolekcionē vienīgi Ivans Andrejevičs! — Makšejevs smiedamies piezīmēja.

— Es? Ko tad es esmu šai laikā savācis? — Borovojs brīnījās.

— Neizprotamu fizisku parādību kolekciju, — Kaštanovs atbildēja Makšejeva vietā, nojauzdams, ko tas grib teikt.

— Tā ir ļoti dīvaina kolekcija, toties viegla, nevis kā jūsējie akmeņi, — Borovojs smējās. — Tā mūsu nartas nesaspiedīs!

— Bet var izrādīties ļoti smaga attiecībā uz ekspedicijas iznākumu. Katram pētniekam taču gribas atrast kaut ko jaunu, iepriekš nepazītu! Jums līdz šim veicies labāk par mums.

Nākošajā dienā kritums turpinājās un kļuva pat vēl jūtamāks. Ledus līdzenums sāka sadalīties plakanos pakalnos. To ieplakās tecēja strauti, sniegs saslapa, un kļuva grūti slēpot: slēpes slīdēja, gāja sāņus. Tāpēc pārvietošanās veidu izmainīja: uz katras nartas nosēdās divi cilvēki, suņi tās ātri rāva pa nokāri lejā, nartas vadīja ar slēpju kokiem un ledus grumbuļos noturēja tās taisni.

Braucēji ievēroja, ka mākoņi, kas joprojām vēlās ļoti zemu, nav vairs pelēki, bet iesārti, it kā tos apspīdētu rietoša, bet neredzama saule.

Ledus tuksnesis izplētās uz visām pusēm līdz netālajam apvārsnim un arī šķita iesarkans. Šis dīvainais apgaismojums dziļās ieplakas dibenā, kur polārā saule nevarēja ielūkoties, arī piederēja Borovoja vākto neizskaidrojamo parādību kolekcijai.

Šajā dienā apstājās uz pakalna kores blakām lielam, brāzmainam strautam ar tīru ūdeni, kas paglāba no nepieciešamības zupai un tējai kausēt sniegu.

NEIZSKAIDROJAMAIS SAULES STĀVOKLIS

Pēc vakariņām.meteorologs uzstādīja savu vārāmo aparatu stingrā pārliecībā, ka, ievērojot tik bīstamo, četrdesmit piecus kilometrus garo nokāpumu, dzīvsudrabs uzrādīs vismaz 130°, un pazeminājums būs ap desmittūkstoš metru, sasniedzot rekordskaitli visā laikā. Lai savus ceļabiedrus pārsteigtu, viņš pat jau iepriekš bija aprēķinājis augstumu vārīšanās punktiem no 130 līdz 135°. Kāds gan bija viņa pārsteigums, kad termometrs uzrādīja tikai 120 grādu!

— Mana kolekcija atkal palielinājusies, — viņš svinīgā balsī paziņoja. — Jūs, protams, nešaubāties, ka mēs šodien visu laiku un ļoti strauji braucām no kalna.

— Protams. Skaidrs. Odens pret kalnu netek, — atskanēja balsis.

— Tā. Bet hipsotermometrs rāda, ka esam braukuši kalnā un dienā pacēlušies vairāk nekā tūkstoš septiņi simti metru.