— Ja es to neredzētu savām acīm, es nevienam neticētu! — Papočkins atbildēja. — Tas ir tāds atklājums, tāds atklājums! …
— Nu, atvainojiet, ne lielāks par visu šo dziļo ieplaku un zaļojošo tundru uz 81. ziemeļu platuma grada. Acīm redzot šajā polarajā cietzemē, ko ledāji pilnīgi atgriezuši no citām mūsu planētas zemēm un kas apveltīta ar maigu klimatu, mamuti saglabājušies vēl mūsu dienās. Tie pārstāv dzīvus pārakmeņojumus.
— Vai arī Nansena Zemes izrakteņu faunu, kas pielāgojusies jauniem dzīves apstākļiem. Kā redzams, agrāk šo zemi ledāji un sniegi nav atdalījuši no citām, bet tai bijusi ar Amerikas un Āzijas ziemeļiem kopēja flora un fauna. Bet pēc tam, varbūt ledus periodā, mamuti še atraduši savu pēdējo patvērumu.
— Tagad to atklājusi mūsu ekspedicija! Bet ko mēs ar šo briesmoni iesāksim? Lai to nogādātu apmetnē, vajadzīga preču vagona platforma un lokomotive!
— Ja mamutu nevar pārvietot uz apmetni, t!id apmetni katrā gadījumā var pārvietot pie mamuta, — zoologs atjokoja.
— Tā ir ideja! Bet, ja tundrā var dzīvot mamuti, tad var dzīvot arī lāči, vilki, polarlapsas un vispār kaut kādi plēsoņi. Un, kamēr mēs pārvietosimies šurp, viņi pagūs mūsu medījumu sabojāt!
— Tas taisnība! Mamuts tūlīt rūpīgi jāizmēra, jāapraksta un jānofotografē. Uz «Polāro zvaigzni» mēs paņemsim līdz tikai vienu ilkni un smadzeņu, ādas un gaļas paraugus spirtā.
— Bet es domāju, ka snuķi katram gadījumam nogriezīsim un parādīsim biedriem! Viņi gan būs pārsteigti! Bet pēc tam to apēdīsim. Tādu maltīti nebūs baudījis neviens dabas pētnieks. Stāsta, ka ziloņu snuķi esot ļoti gardi! Bet snuķa gals jāsaglabā, jo tas nekad pie mamuta līķiem nav atrasts un nav zināms, kā tas veidots.
Mednieki piegāja pie mamuta, kas jau gulēja nekustīgi, un sāka to rūpīgi apskatīt un izmērīt.
Papočkins mērīja, Kaštanovs pierakstīja. Tad nofotografēja kritušo dzīvnieku no dažādām pusēm, pie kam zoologs lepni nostājās blakām vai salīdzinājumam uzrāpās uz tā, iesaukdamies:
— Vai nav brīnišķīgi: ekspedicijas atskaitē būs ilustrācijā — zinātnieks Papočkins nevis uz izrakta, bet tagad dzīvojoša mamuta līķa!
Savu darbu pabeiguši, zinātnieki nogrieza dzīvniekam asti, snuķi un garās spalvas kumšķi, pacēla bises un apkrāvušies posās atgriezties uz jurtu. Pēkšņi zoologs, mulsi vērdamies apkārt, iesaucās:
— Bet kādā virzienā mūsu apmetne atrodas? Apkārt līdzena tundra, plešas migla, tāle nav saredzama, Pjotr Ivanovič, mēs esam apmaldījušies! Es noteikti nezinu, kurp iet…
Izdzirdis šo izsaucienu, Kaštanovs sākumā mazliet samulsa, bet tad smaidīdams sacīja:
— Cilvēks, kam kabatā kompass, nevar nomaldīties pat miglā, ja zin, kādā virzienā gājis. No nakts apmetnes mēs devāmies tieši uz dienvidaustrumiem, tātad tagad jāiet uz ziemeļrietumiem.
— Šķiet, ka, mamutus ieraudzījuši, mēs pēc kompasa neskrējām!
— Nē, pirms es kompasu noglabāju, es pēc ieraduma atzīmēju virzienu, kādā skrējām. Neraizējieties, es jūs aizvedīšu līdz jurtai!
Kaštanovs ar kompasu rokā droši devās tundrā, zoologs viņam sekoja.
Stundas divas ceļotāji gāja pa līdzenumu. Migla joprojām gan vēlās pavisam zemu, gan atkal izklīda, ļaudama redzēt.apkārtni dažu simtu metru attālumā. Tieši šai mirklī Kaštanovs sev priekšā, mazliet iesāņus viņu ceļam, ieraudzīja kādu savādu priekšmetu, kas pacēlās virs līdzenuma. Viņš to parādīja zoologam.
— Kas tas tāds? — Papočkins atjautāja. — Līdzinās samojedu jurtas sastatnēm. Vai tiešām še ir arī cilvēki!
— Es domāju, ka tās ir mūsu slēpes. Jūs aizmirsāt, ka mēs tās atstājām.
— Tātad mēs ejam pareizi!
Nokļuvušiem pie slēpēm, ceļotājiem vairs nebija jābažījas, un viņi kompasu noglabāja, jo slēpju pēdas mitrajā tundrā bija labi saskatāmas. Drīz vien tālumā parādījās pakalns ar jurtu.
NELŪGTAIS VIESIS
Kad mednieki bija pienākuši tādā attālumā, ka pakalnā varēja izšķirt ne vien jurtu, bet arī cilvēku un suņu apveidus, Kaštanovs savam ceļabiedram, kuram nebija tik asas redzes un dzirdes, aizrādīja:
— Mūsu apmetnē atgadījies kaut kas nelāgs: cilvēki skraida, suņi rej.
Abi apstājās ieklausīties. Tiešām, skaidri dzirdēja niknas suņu rejas, tad atskanēja šāviens, otrais, trešais …
— Vai tik nav uzbrukuši mamuti vai citi izrakteņu zvēri? Tagad es esmu gatavs ticēt! — zoologs iesaucās.
— Skriesim ātrāk, varbūt mūsu palīdzība ļoti vajadzīga!
Viņi sāka skriet, cik to ļāva krava un nogurums. Pakalna piekājē viņi nosvieda slēpes un snuķi un vienā mirklī bija augšā.
Suņi saitēs rāvās un rēja, jurtā neviena nebija. Bet pretējā nogāzē skrējēji ieraudzīja tumšu masu, pie kuras stāvēja Borovojs un Igolkins ar bisēm rokās.
Mirklī Kaštanovs un Papočkins atradās saviem biedriem blakām.
— Kas ir, kas noticis!
— Lūk, papriecājieties, — atbildēja satrauktais Borovojs. — Šis dīvainais zvērs uzbruka suņiem, vai arī suņi tam uzbruka. Mēs sēdējām jurtā un neredzēiām sadursmes sākumu. Vārdu sakot, kamēr mēs steidzāmies pēc bisēm, viņš mums samīdīja divus suņus! Lai šo nodarbību pārtrauktu, mēs ielaidām tā vēderā pāris sprāgstošu ložu, un tam radās nāvīgs kuņģa darbības traucējums.