Plutonija

Bet tad atskanēja Borovoja dziļa nopūta, bet pēc tam svinīgi izteiktie sekojošie vārdi:

— Pēc pavirša aprēķina -1-120° vārīšanās temperatūrai atbilst pieci tūkstoši septiņi simti divdesmit metru liels negativs augstums.

— Nevar būt! Vai jūs nekļūdījāties? — atskanēja balsis.

— Pārbaudiet paši! Še jums tabulas. Tajās, protams, nav datu šai vārīšanās temperatūrai, kāda ārpus laboratorijas nekad nav novērota. Nākas aprēķināt aptuveni.

Kaštanovs pārbaudīja skaitļojumu un sacīja:

— Pilnīgi pareizi. Šajās divās dienās, rāpdamies pāri ledājiem, mēs kādos desmit, divpadsmit kilometros esam nokāpuši lejup četri tūkstoši deviņi simti metru.

— Un šādu kāpumu pat nepamanījām!

— Līdām no Monblanam līdzīga augstuma un nekā nezinājām! Tas nu gan ir kaut kas neticams!

— Un nesaprotams! Jāsāk domāt, ka šis ledus chaoss ir šļūdonis straujā kraujā, kas no kratera ved šī kolosālā vulkānā caurumā.

— No kura mums tagad vajadzēs izlīst pa tādu pašu šļūdoni otrā pusē!

— Bet es nevaru saprast arī šo biezo mākoņu segu, šo vēju, kas tik neatlaidīgi pūš no dienvidiem nepārtraukti tik daudz dienu, — atzinās Borovojs.

Minējums par otro ledus joslu tomēr neattaisnojās. Nākošajā dienā ceļš veda pa sniega līdzenumu ar nolaidenu kāpumu. Šī iemesla dēļ un pateicoties siltajam laikam, virzīšanās uz priekšu kļuva grūtāka. Termometrs rādīja nedaudz virs nulles, sniegs saslapa un lipa pie nartu sliecēm, suņi visu laiku vilkās soļos. Līdz vakaram ar grūtībām veica divdesmit piecus kilometrus. Ka apvidus kļuvis augstāks, nevarēja šaubīties, un, uzstādīdams hipsotermometru, Borovojs bija pārliecināts, ka tas rādīs mazāku dziļumu nekā iepriekšējā dienā.

Ūdens tomēr ilgi nevārījās. Beidzot sāka celties tvaiki, un Borovojs ielika termometru. Nedaudz vēlāk atskanēja viņa kliedziens:

— Velns sazina, kas tas ir! Tas … tas … — viņš izplūda lāstos.

— Kas ir? Kas par lietu? Vai termometrs pārsprāga? — atskanēja saucieni.

— Es pats pārsprāgšu vai arī zaudēšu šajā caurumā prātu! — meteorologs plosījās. — Paskatieties paši, kurš kļuvis traks — es vai termometrs?

Visi pielēca kājās un piesteidzās pie hipsotermometra. Dzīvsudrabs rādīja +125°.

— Mēs taču šodien kāpām uz augšu, nevis uz leju? — Borovojs trīcošā balsī jautāja.

— Protams, ka kāpām uz augšu! Visu dienu kāpām augšup! Par to nav ko strīdēties!

— Bet ūdens vārās par 5° augstāk nekā vakar pēc ledus barjeras. Un ta.s nozīmē, ka mēs šodien neesam pacēlušies, bet nokāpuši apmēram tūkstoti četri simti trīsdesmit metru.

— Un tātad atrodamies septiņi tūkstoši simt piecdesmit metru zemāk par jūras līmeni, — Makšejevs ātri aprēķināja.

— Bet tas tomēr nekādi nav saprotams! — Papočkins iesmējās.

— Straujam kāpumam lejup ledājos vēl varēja noticēt, — piebilda Kaštanovs. — Bet noticēt, ka mēs esam nokāpuši gandrīz pusotra kilometra, kad ceļš skaidri jaušami veda pa nokāri uz augšu, runā pretī veselam saprātam.

— Ja tik mēs neesam sasirguši ar ārprātu, tad es jums piekrītu, — Borovojs drūmi atbildēja.

Šai brīdī atgriezās Gromeko un Igolkins, kas bija izgājuši no jurtas pabarot suņus, un pirmais sacīja:

— Vēl viens dīvains fakts! Šodien ir daudz gaišāks nekā vakar pie ledājiem.

— Bet vakar bija gaišāks nekā aiz barjeras, — piebilda Makšejevs.

— Pilnīgi pareizi, — meteorologs apstiprināja. — Vistumšākā nakts līdzīga Pēterburgas baltajai naktij bija pirms ledus barjeras. Mēs domājām, ka atrodamies ieplakas dibenā, un gaismas pavājināšanās bija saprotama: polārās saules stari nevar tik dziļi iekļūt.

— Tomēr mēs tagad esam nokāpuši nesalīdzināmi dziļāk, bet nakts ir daudz gaišāka.

Viņi vēl ilgi iztirzāja visus šos pretrunīgos faktus, tad, neko nenoskaidrojuši, aizmiga. No rīta Borovojs pirmais izlīda no jurtas izdarīt savus novērojumus.

Vējš joprojām pūta no dienvidiem un nesa tos pašus zemos mākoņus, aizsedzot apkārtni jau nedaudz vairāk nekā simts metru attālumā. Termometrs rādīja —1°, un sniga sniegs.

— Šodien jāpārbauda, vai mēs paceļamies vai dodamies lejup — Makšejevs ierosināja. — Mums starp instrumentiem ir viegls nivelieris un kārtiņas.

Turpinājās tas pats sniega līdzenums, bet sniegs bija mazliet piesalis, un iet bija vieglāk. Nokare nebija liela, bet tā neapšaubāmi veda uz augšu, un nedaudzie dienā veiktie nivelējumi apstiprināja to, ko redzēja acs un ko rādīja suņu gaita.

Dienā nogāja divdesmit trīs kilometrus, jo nivēlēšana prasīja diezgan daudz laika.

Tikko bija uzstādīta jurta, Borovojs izņēma savas ierīces. Vārāmais aparats rādīja +128°.

Borovojs sirdīgi izlamājās un nospļāvās.

— Vienīgais izskaidrojums, ka šajā bedrē zemes virspusē izstrādātie fizikas likumi nav pielietojami un jāizstrādā jauni, — sacīja Kaštanovs.

— Viegli pateikt — jāizstrādā, — Borovojs skaitās. — Vienā rāvienā neizstrādāsi! Simtiem zinātnieku pūlējušies gadu desmitiem, bet še tas viss jūk un brūk kā uz citas planētas. Es ar to negribu samierināties un esmu gatavs atteikties no saviem pienākumiem!