Pērkondārds

Kaut kā tomēr izdevās izturēt visu šo dienu, taču, kad atskanēja pēdējās stundas beigu zvans, domas at­kal sāka raisīties. Kad visi devās laukā, Alekša ceļš veda uz sekretāres kabinetu, lai izlūgtos kopiju no "Dzeltenajām lapām".

-   Ko tu meklē? - jautāja sekretāre.

Džeina Bedfordšīra bija jauna sieviete pāri par divdesmit, un pret Alekšu viņa vienmēr izturējās ar skaidri jaušamu labvēlību.

-    "Autokapsētas…" - Alekss raiti šķirstīja lapas.

-    Ja autiņš tika sasists netālu no Oldstrītas, tad to vajadzēja aizvilkt kaut kur tepat netālu, vai ne?

-   Es tā domāju.

-   Šeit… - Alekss atrada sarakstu sadaļā ar nosau­kumu "Automašīnu demontāža".

Bet šeit bija dučiem šādu firmu, vairāk par četrām lappusēm.

-Vai tas ir kāds skolas projekts? - jautāja sekretāre. Viņa zināja, ka Alekss ir zaudējis radinieku, tomēr ne­zināja, kā.

-   Zināmā mērā… - Alekss lasīja adreses, bet tās vi­ņam neko neizteica.

-   Šī ir netālu no Oldstrītas. - Bedfordšīras jaunkun­dze norādīja uz lappuses stūri.

-    Pagaidiet! - Alekss pievilka grāmatu tuvāk un ieskatījās sekretāres norādītajā adresē.

- DŽ. B. STRAIKERS-

Auto paradīze… Dž. B. Straikers, Autokapsēta Lambetvolka, Londona Tel.: 020 7123 5392 …zvaniet šodien!

-   Tas ir Voksholā, - sacīja Bedfordšīras jaunkundze.

-   Ne visai tālu no šejienes.

-   Es zinu.

Taču Alekss pazina šo vārdu. Dž. B. Straikers. Viņš atcerējās autofurgonu laukā pie mājas bēru dienā. STRAIKERS & DĒLS. Protams, tā varēja būt tikai sakritība, bet tas tomēr bija kaut kāds pavediens.

Viņš aizvēra grāmatu. - Mēs vēl redzēsimies, Bed­fordšīras jaunkundz.

-   Esi piesardzīgs. - Sekretāre noskatījās, kā Alekss aiziet, un pati nobrīnījās, kāpēc tā teica. Varbūt vainī­gas bija viņa acis. Tumšas un nopietnas. Tajās vīdēja kaut kas bīstams. Tad iezvanījās telefons un viņa pil­nīgi aizmirsa Alekšu, pievērsdamās darbam.

Dž. B. Straikera saimniecība bija laukums uz pa­mestas zemes aiz dzelzceļa sliedēm, kas veda laukā no Vaterlo stacijas. Laukums bija ierobežots ar augstu ķieģeļu mūri, kam virsū bija saberzti stikli un pārvilkta dzeloņstieple. Pie ieejas katrā pusē virinājās koka vār­tiņi, un no ielas pretējās puses Alekss varēja saskatīt šķūni ar nomaskētiem logiem un aiz tā tālāk - satru­pējušus, grīļīgus pāļus un sadauzītas automašīnas. Visas cenas bija nosvītrotas, un tikai rūsējošie, pāri palikušie karkasi, sakrauti cits uz cita, gaidīja, lai tos "izbaro" smalcinātājam.

Šķūnī sēdēja apsargs un lasīja avīzi Sunday Morn- ing. Tālumā darbojās celtnis. Tas nosvieda Ford Mon- deo. Pēc tam tā spīles iespiedās mašīnas logos, lai sagrābtu virsbūvi un aizstieptu to prom. Kaut kur šķūnī ieskanējās telefona zvanš, un apsargs pagrie­zās, lai paceltu klausuli un atbildētu. Tieši to Aleksam vajadzēja. Nokāpis no motocikla, viņš ātri aizstūma to garām apsargam pāri pagalmam.

Visapkārt būvgruži un netīrumi. Gaisā jūtama spēcīga dīzeļdegvielas smaka. Dzinēju troksnis bija neciešams. Alekss vēroja, kā celtnis noliecas pēc vēl vienas mašīnas, sagrābj to un iemet presē. Pēc brīža mašīna jau bija uz metāla platformas. Platforma pa­cēlās, sasvērās, un mašīna tika saspiesta. Preses vienā galā stikla kabīnē sēdēja operators un spaidīja pogas. Tajā pašā brīdī gaisā uzšāvās milzīgs, melns smirdīgu dūmu mākonis. Preses virzuļi ieskāva mašīnu, un tā izskatījās kā milzīga muša zem saliektiem spārniem. Atskanēja smalcinātāja skaņas, un auto tika tik ilgi mīcīts un spaidīts, līdz tas izskatījās kā sarullēts pa­klājs. Pēc tam operators parāva vadības sviru un auto tika izspļauts kā zobu pasta no pavērtas mutes. Tad metāla platforma atkal nokrita zemē.

Alekss atbalstīja motociklu pie sienas un ātri ieskrēja laukumā, paslēpdamies aiz viena no auto vrakiem. Troksnis bija tik milzīgs, ka nebija nekādu šaubu: ne­viens nespēs viņu sadzirdēt, bet zēns joprojām baidī­jās, ka viņu varētu pamanīt. Viņš aizturēja elpu un pārvilka ar netīro roku pār seju. Acis asaroja no tvana, jo gaiss bija tik netīrs kā zeme zem kājām.

Viņš jau sāka nožēlot, ka bija atnācis uz šejieni, kad pēkšņi to ieraudzīja - sava tēvabrāļa BMW. Tas bija nolikts dažus metrus tālāk, atsevišķi no pārējām ma­šīnām. No pirmā skata tas likās pilnīgi vesels. Sudra­botā metāla virsbūve nebija pat skarta. Pēkšņi viņš saprata, ka liktenīgais negadījums un visas ar to sais- tītās lietas nebūt nav notikušas tā, kā to stāstīja. Tas tiešām bija tēvabrāļa auto. Alekss pazina mašīnas nu­muru. Viņš piesteidzās tuvāk un tikai tad ieraudzīja, ka auto ir sabojāts. Vējstikls un logi vienā pusē bija izsisti. Alekss uzmeta kapuci, apgāja apkārt mašīnai pie otra sāna un sastinga.