Pērkondārds

Laiks šodien šķita apstājies. Alekss nebija gājis uz skolu, lai gan klusībā to gribēja. Viņš ilgojās atgriez­ties normālā dzīvē - zvana skaņās, pie pazīstamām sejām -, nevis sēdēt iesprostots mājā. Tomēr viņam bija jābūt mājās apmeklētāju dēļ, kuri nāca visu dienu jau no paša rīta.

Tur viņi bija, vēl pieci no tiem. Juriskonsults, kurš neko nezināja par testamentu, bet likās, ka viņš ir uz­ņēmies bēru organizēšanu. Bēru ceremonijas vadītājs, kuru bija ieteicis juriskonsults. Vikārs - gara auguma, pavecs, kurš šķita vīlies, ka Alekss vairs neizskatās satriekts. Kaimiņiene no pretējās ielas puses. Kā viņa uzzinājusi, ka kāds vispār ir miris? Un, protams, kāds cilvēks no bankas.

-   Mēs visi no Royal & General esam dziļi satriekti, - viņš sacīja. Tas bija vīrs ap trīsdesmit gadiem, ģērbies sintētiska auduma uzvalkā ar kaklasaiti no Marks & Spencer. Viņam bija tāda seja, kura aizmirstos pat tad, ja uz to skatītos. Viņš ar visiem tika iepazīstināts kā Krolijs no Personāla nodaļas. - Bet, ja ir kaut kas, ko mēs varam darīt…

-   Tev nav jāuztraucas, - teica Krolijs. - Banka par visu parūpēsies. Tas ir mans darbs. Atstāj visu manā zinā.

Gāja dienas. Alekss vakarā pāris stundu nosita, spēlējot videospēles Nintendo 64, un viņam kļuva mazliet neērti, kad Džekija viņu pieķēra. Taču ko tad vēl atlika darīt? Vēlāk Džekija paņēma viņu līdzi uz ātro ēstuvi Burger King. Puisis bija priecīgs, ka tiek laukā no mājas. Bet abas šīs lietas maz ko deva. Alekss pieļāva, ka Džekija vēlas doties atpakaļ uz Ameriku. Viņa, protams, nevarēja palikt Londonā uz visiem lai­kiem. Bet kurš tad Alekšu pieskatīs? Pēc likuma viņš ir pārāk jauns, lai par sevi rūpētos. Visa viņa nākotne izskatījās tik neskaidra, ka viņš par to labprāt vispār negribēja runāt.

Un tad pienāca bēru diena. Alekss uzvilka mel­nus svārkus, lai dotos prom melnā mašīnā, kura uz­radās nez no kurienes. Visapkārt bija cilvēki, kurus viņš nekad nebija saticis. īens Raiders tika apglabāts Bromptonas kapsētā Fulhamroudā, kas ir tieši blakus

Celsi futbola laukumam, un Alekss zināja, kur labprāt atrastos tās trešdienas pēcpusdienā. Apmēram trīs­desmit cilvēku pēc ceremonijas pienāca atvadīties, bet viņš nevienu no tiem nepazina. Kapa vieta piekļāvās taciņai, kas veda gar kapsētu, un, tikko svinīgā cere­monija bija beigusies, piebrauca melns rolsroiss. Atvē­rās aizmugurējās durvis, un no tā izkāpa vīrs. Alekss vēroja, kā viņš nāk pretī un apstājas. Pāri galvām lai­dās lidmašīna, kas piezemējās Hītrovas lidostā, un uz mirkli aizsedza sauli. Tas bija kaut kas dīvains, kas lika ādai notirpt.

Un tomēr vīrs izskatījās vienkāršs. Pelēks uzvalks, pelēki mati, pelēkas lūpas. Viņa seja bija neizteiks­mīga, acis aiz tumša metāla briļļu ietvariem - pilnīgi tukšas. Tieši tas satrauca Alekšu. Lai kas arī būtu šis vīrs, viņš izskatījās nedzīvāks nekā pārējie šajā kap­sētā. Virs vai zem zemes.

Kāds Aleksam uzsita pa plecu. Viņš pagriezās un ieraudzīja Krolija kungu, kurš bija pārliecies pār zēnu.

- Tas ir Blanta kungs, - Personāla daļas vadītājs nočukstēja. - Viņš ir bankas valdes priekšsēdētājs.

Alekša acis paslīdēja garām Blantam un skatiens pievērsās rolsroisam. Kopā ar šo kungu bija ieradušies vēl divi vīri. Visiem bija pilnīgi vienādi uzvalki un sau­lesbrilles, kaut diena nebija īpaši saulaina. Abi vēroja bēres ar vienādu sejas izteiksmi. Alekša skatiens no viņiem atgriezās pie Blanta un pēc tam arī pārējiem, kuri bija atnākuši uz kapsētu. Vai viņi patiešām pa­zina Ienu Raideru? Kāpēc viņš nevienu no tiem nebija redzējis agrāk? Un kāpēc ir tik grūti noticēt, ka visi strādā bankā?

-   …krietns vīrs, patriots. Mums viņa pietrūks.

Vikārs bija beidzis kapa runu. Vārdu izvēle Aleksam šķita pārsteidzoša, pat ērmota. Patriots? Tas nozīmē, ka viņš mīlēja savu zemi. Bet, cik Alekss zināja, īens Raiders šeit nemaz tik ilgi nebija dzīvojis. Un viņš nu nebija tas, kas būtu vicinājis šīs valsts karogu. Alekss skatījās apkārt, cerēdams atrast valsts karogu, taču tā vietā ieraudzīja Blantu, kurš tuvojās, piesardzīgi apejot kapu.

-   škiet, tu esi Alekss.

Priekšsēdētājs bija tikai kādu nieku garāks par zēnu. Viņa āda pieskaroties šķita savādi neīsta, it kā būtu no plastmasas.

-   Es esmu Alans Blants, - viņš teica. - Tavs tēvocis bieži stāstīja par tevi.

-   Tas ir savādi, - brīnījās Alekss. - Jūs viņš nekad nepieminēja.

Pelēkās lūpas īsi noraustījās. - Mums viņa pietrūks. Viņš bija labs cilvēks.

-    Kādā ziņā labs? - jautāja Alekss. - Viņš nekad nestāstīja par savu darbu.

Pēkšņi uzradās Krolijs. - Tavs tēvocis bija Ārvalstu finanšu vadītājs, Aleks, - viņš sacīja, - un bija atbildīgs par mūsu ārvalstu nodaļām. Tev tas ir jāzina.

-   Es zinu, viņš daudz ceļoja, - Alekss atbildēja. - Un es zinu, viņš bija ļoti kārtīgs, piemēram, runājot par tādām lietām kā drošības siksna.