Pērkondārds

ENTONIJS HOROVICS

PĒRKONDĀRDS

SĒRU VĒSTS

Ja trijos naktī atskan durvju zvans, tā vienmēr ir slikta zīme.

Alekss Raiders pamodās jau pēc pirmā zvana. Viņš strauji atvēra acis, bet joprojām palika guļam gultā uz muguras, iespiedis galvu spilvenā. Viņš dzirdēja, kā atveras guļamistabas durvis un nočīkst grīda, it kā kāds kāptu lejup pa kāpnēm. Durvju zvans noskanēja otro reizi, un viņš ieskatījās modinātājā, kas izgais­mojās turpat blakus. Divas minūtes pāri trijiem. Bija dzirdams, ka no durvīm nāk knikški un knakstona, it kā kāds taustītos ap drošības ķēdi.

Zēns negribīgi izkāpa no gultas un piegāja pie at­vērtā loga istabas pretējā pusē. Kailās pēdas klusi spie­dās paklāja pūkās. Mēness gaisma apspīdēja krūtis un plecus. Aleksam bija četrpadsmit gadu, bet jau labi veidots augums - gandrīz kā īstam atlētam. Viņam bija īsi, gaiši mati, tikai dažas šķipsnas karājās pāri pierei, un brūnas, nopietnas acis.

Viņš raudzījās pa logu, pats paliekot ēnas aizsegā. Laukā stāvēja policijas mašīna. Pa otrā stāva logu Alekss varēja saskatīt melnu numuru uz mašīnas jumta un divu vīru cepures durvju priekšā. No lieveņa gaisma cēlās augšup. Tajā pašā brīdī durvis atvērās.

- Raidera kundze?

-   Nē. Es esmu mājkalpotāja. Kas ir? Kas noticis?

-   Vai šī ir īena Raidera māja? -Jā.

-   Es vēlos uzzināt… ja mēs varētu ieiet…

Un Aleksu jau pārņēma dīvaina priekšnojauta. Viņš juta, ka policisti tur stāv lempīgi un nelaimīgi, bēdī­gām balsīm… Tādas mēdz būt cilvēkiem, kuri ierodas, lai pavēstītu, ka esi zaudējis kaut ko tuvu.

Alekss piegāja pie istabas durvīm un atvēra tās. Va­rēja dzirdēt divus policistus runājam lejā priekšnamā, bet skaidri viņš saklausīja tikai dažus vārdus.

-   …autoavārija… izsauca ātros… intensīvā palāta… neko vairāk nevarēja darīt… tik žēl…

Pēc stundas, sēžot virtuvē un vērojot, kā lēni aust pelēkā rīta gaisma Londonas ielās rietumu pusē, Alekss tikai tad sāka apjaust, kas noticis. Viņa tēva­brālis īens Raiders bija miris. Mājupceļā netālu no Oldstrītas viņa mašīnā bija ietriecies smagais auto, un tēvocis gājis bojā gandrīz tajā pašā acumirklī. Policists teica, ka viņš nebija piesprādzējies, pretējā gadījumā būtu bijušas izredzes.

Alekss domāja par cilvēku, kurš bija viņa vienīgais radinieks tik ilgi, cik vien viņš sevi atcerējās. Viņš ne­kad nebija redzējis savus vecākus. Tie bija gājuši bojā aviokatastrofā. Pāris nedēļu pēc Alekša piedzimšanas viņu pieņēma tēvabrālis (nekad "tēvocis" - īens Rai­ders ienīda šo vārdu) un rūpējās par viņu lielāko zēna dzīves daļu līdz pat vina četrpadsmit gadu vecumam.

Tajā pašā mājā ar terasi Londonā, Celsi rajonā starp Kingsroudu un upi. Bet tikai tagad Alekss saprata, cik maz zinājis par šo vīru.

Baņķieris. Ļaudis runāja, ka Alekss esot ļoti līdzīgs viņam. Kluss, noslēgts vīrs, kuram garšo labs vīns, pa­tīk klasiskā mūzika un labas grāmatas. Kuram, liekas, nebija nevienas draudzenes - faktiski viņam vispār nebija draugu. Viņš uzturēja sevi labā formā, nekad nesmēķēja un valkāja dārgas drānas. Tomēr tas nebija viss. Tā nebija dzīves īstā aina. Tas bija tikai niecīgs ieskats.

-   Kā jūties, Aleks?

Istabā bija ienākusi jauna sieviete vaļējiem, kup­liem, sarkaniem matiem un apaļu, puicisku seju. Vi­ņai bija krietni pāri par divdesmit. Džekija Stārbraita bija amerikāniete. Viņa pirms septiņiem gadiem bija atbraukusi uz Londonu studēt un īrēja istabu mājā, kurā arī strādāja par apkopēju un bērnaukli. Tā viņa arī palika, līdz kļuva par mājas pārvaldnieci un vienu no tuvākajiem Alekša draugiem. Dažkārt Aleksam gri­bējās sievieti uzrunāt mīļāk. Bet kā? Džeki? Džekijiņa? Nekas no tā nederēja. Un, kaut gan zēns reiz pat bija viņai to jautājis, Džekija tā arī neko neatbildēja.

Alekss pamāja ar galvu.

-   Kas būs turpmāk? - viņš klusi jautāja.

-   Kā tu to domā?

-   Ar māju. Ar mani. Ar tevi.

-   Es nezinu. - Džekija paraustīja plecus. - Pieļauju, ka īens atstājis testamentu. Viņš noteikti ir atstājis kādus norādījumus.

-   Varbūt mums derētu ieskatīties viņa birojā?

-   Jā, bet ne šodien, Aleks. Lai paiet kāds laiciņš.

īena birojs aizņēma visu mājas augšstāvu. Vienīgā telpa, kas vienmēr bija aizslēgta. Alekss tajā bija bijis tikai trīs vai četras reizes, bet nekad - viens pats. Ag­rāk viņš bieži iztēlojās, ka tur varētu būt kaut kas dīvains - laika mašīna vai kāds NLO. Tomēr tas bija tikai birojs - rakstāmgalds, pāris skapju ar mapēm, papīriem un grāmatām piebāztiem plauktiem. Banku lietas, tā sacīja pats īens. Pat to zinot, Alekss tomēr vēlējās tur uziet, jo tas nekad nebija ļauts.

-    Policisti teica, ka viņš nebija piesprādzējies. - Alekss paskatījās uz Džekiju.

Sieviete pamāja ar galvu. - Jā. Tā viņi sacīja.

-   Vai tev tas neliekas dīvaini? Tu taču zini, cik ļoti kārtīgs viņš bija. Vienmēr piesprādzējās. Viņš pat mani nevestu, lai vai cik tuvu, ja es nebūtu piesprā­dzējies.

Džekija uz brīdi aizdomājās un paraustīja plecus.

-   Jā-ā, tas ir dīvaini, - viņa noteica. - Bet kaut kā­dam iemeslam taču jābūt. Kāpēc gan lai policisti me­lotu?