Pērkondārds

-   Diemžēl viņš nebija pārāk kārtīgs. - Blanta acis, kas caur briļļu stikliem izskatījās lielākas, ieurbās viņā, un uz brīdi Alekss sajutās kā uz adatas uzsprausts kukainis zem mikroskopa. - Es ceru, mēs vēl tiksi­mies, - Blants turpināja. Viņš pielika pelēko pirkstu sev pie vaiga. - Jā… - Tad viņš pagriezās un aizgāja atpakaļ uz mašīnu.

Tas notika, kad Blants iekāpa rolsroisā. Šoferis pār­liecās pār sēdekli, lai atvērtu aizmugures durvis, un viņa žakete pavērās, atklājot krekla apakšdaļu. Taču tas nebija krekls. Tā bija ādas maksts ar piesprādzētu automātu tajā. Alekss to ievēroja, lai gan vīrs, pamanī­jis, kas noticis, ātri iztaisnojās un pārvilka žaketi pāri krūtīm. Blants arī to redzēja. Viņš pagriezās atpakaļ un pievērsās Aleksam. Viņa sejas vaibsti it kā sasala. Tad viņš iekāpa mašīnā, durvis aizvērās un viņš bija projām.

Ierocis bērēs. Kāpēc? Kāpēc bankas vadītāji nēsā ieročus?

-   Ejam prom no šejienes. - Pēkšņi pie viņa sāniem bija Džekija. - Kapos man bail no spokiem.

-   Jā. Daži jau manāmi, - nomurmināja Alekss.

Abi klusi aizslīdēja projām un devās mājup. Mašīna,

kas viņus bija atvedusi uz bērēm, joprojām gaidīja, bet viņi deva priekšroku svaigam gaisam. Ceļā pagāja ap­mēram piecpadsmit minūtes. Kad viņi uz stūra iegrie­zās savā ielā, Alekss ievēroja kravas pārvadājumu autofurgonu stāvam mājas priekšā. Uz tā sāna bija uzkrāsoti vārdi STRAIKERS & DĒLS.

-   Ko tas šeit dara? - viņš jautāja.

Un tajā pašā mirklī furgons aiztraucās projām, rite­ņiem kaucot. >

Alekss tā arī neko nesaprata. Džekija atslēdza mā­jas durvis, un abi iegāja iekšā. Bet, kamēr Džekija ro­sījās pa virtuvi, lai pagatavotu tēju, viņš ātri apskatīja māju. Vēstule, kas līdz tam atradās uz priekšnama gal­diņa, tagad mētājās uz paklāja. Durvis, kuras bija tikai pievērtas, tagad bija aizslēgtas. Tie bija tikai sīkumi, tomēr Aleksam likās, ka kaut kā trūkst. Mājā kāds ir bijis. Viņš par to bija gandrīz pārliecināts.

Bet viņš nebija pilnīgi drošs līdz brīdim, kad uzkāpa augšstāvā. Durvis, kuras vienmēr bija aizslēgtas, ta­gad bija vaļā. Alekss tās atvēra un iegāja iekšā. Istaba bija tukša. Raiders bija aizgājis un tāpat arī viss pā­rējais. Rakstāmgalda atvilktnes, skapji… jebkas, kas liecināja par mirušā vīra darbu, tagad bija projām.

- Aleks! - Džekija sauca no lejasstāva.

Alekss vēl pēdējo reizi uzmeta skatienu slēgtajai istabai, joprojām paliekot neizpratnē par vīru, kurš reiz te bija strādājis. Tad viņš aizvēra durvis un kāpa lejup.

AUTOKAPSĒTA

Hammersmitas tilts Londonas priekšpilsētā jau bija priekšā. Alekss pārbrauca pāri upei un pie luksofora iegrieza motociklu lejup pa kalnu uz Bruklendas skolu. Tas bija Condor Junior Roadracer, ražots pēc pasūtī­juma speciāli viņam divpadsmitajā dzimšanas dienā. Tas bija pusaudžu motocikls ar apgrieztu Reynolds 531 rāmi, bet riteņi bija īstā izmēra, lai viņš varētu ātri braukt jebkādos apstākļos. Pabraucis garām mazai au­tomašīnai, zēns iegriezās skolas vārtos. Viņam būs žēl, kad izaugs pārāk liels savam motociklam. Pēdējos di­vus gadus tas bija viņa dzīves neatņemama sastāvdaļa.

Alekss to drošības labad ieslēdza šķūnī un devās pāri pagalmam. Bruklendas skola bija jaunā stila ēka no sarkaniem ķieģeļiem un stikla. Moderna un baisa. Alekss varēja iet jebkurā smalkā privātskolā Celsi tu­vumā, bet īens Raiders nolēma sūtīt viņu tieši uz šo, sacīdams, ka šī būšot lielāks izaicinājums.

Pirmā todien bija matemātika. Kad Alekss ienāca klasē, skolotājs Donovana kungs jau rakstīja uz tāfeles kaut kādus sarežģītus vienādojumus. Telpā bija karsti. Saules gaisma plūda pa lielajiem logiem, kas sniedzās no pašas grīdas līdz griestiem. Tādus bija izdomājuši arhitekti, kuri taču labāk zināja, kā vajag. Ieņēmis vietu klases beigās, Alekss bažījās, vai spēs izturēt šo stundu. Kā gan var domāt par algebru, kad pa galvu jaucas tik daudz citu jautājumu?

Ierocis bērēs. Turklāt Blants uz viņu tā noskatījās. Un tad vēl tas autofurgons ar uzrakstu sānos STRAIKERS & DĒLS. Tukšā kantora telpa. Un lielākais jau­tājums - sīkums, kurš sajauca visas pēdas. Drošības siksna. īens Raiders nebija uzlicis drošības siksnu.

Bet, protams, viņš bija to uzlicis.

īens Raiders nebija no tiem, kuri mīl pamācīt. Viņš vienmēr sacīja Aleksam, ka pašam jāprot pieņemt lē­mumus. Tomēr viņam bija stingra nostāja attiecībā pret drošības siksnām. Un, jo vairāk Alekss par to do­māja, jo mazāk ticami tas šķita. Visapkārt tikai ne­skaidrības. Pēkšņi viņš vēlējās redzēt mašīnu. Vismaz auto vraks varētu dot skaidrību, kā ir notikusi avārija. Vai tieši šādā veidā gāja bojā īens Raiders?

-   Aleks?

Alekss palūkojās uz augšu un atskārta, ka visu uz­manība ir pievērsta viņam. Donovana kungs bija kaut ko jautājis. Viņš aši uzmeta skatienu tāfelei un uz pirkstiem kaut ko sarēķināja.

-   Jā, kungs, - viņš sacīja, - x ir vienāds ar septiņi, un y ir piecpadsmit.

Matemātikas skolotājs nopūtās. - Jā, Aleks. Tev pil­nīga taisnība. Bet patiesībā es lūdzu tevi atvērt logu.