Pēdējais karš

Zagrebins izskatījās oficiāls un nedaudz svinīgs. Gaišie mati saķemmēti atpakaļ, uz pakauša cekuls.

- Ļaujiet man iepazīstināt jūs, - viņš teica,  - ar mūsu viesiem. No šodienas - apkalpes locekļiem.

Viesi aizņēma visu brīvo vietu starp galdu un durvīm. Abi bija galvas tiesu mazāki par Zagrebinu, bet daudz smagāki un masīvāki. astes viņi bija pārmetuši  pār pleciem, lai nepieskartos mēbelēm. Astes gali, ragveida, dakšoti, nedaudz kustējās. Viesi jutās šauri un neērti. Viņi bija uztraukušies.

- Labdien, - teica viens no viesiem.

Uz krūtīm viņam karājās melna lingvista kaste. Apkalpes locekļi piecēlās, tuvojās viesiem, lai iepazīstinātu ar sevi. Visi lieliski saprata, ka tas nav jādara - ceremonija ievilkās, katram bija jāapiet ap galdu, jāspiežas starp krēsliem, pēc tam jāatgriežas savā vietā. Zagrebins neiedomājās pateikt: "sēdiet", bet labot kļūdu nesāka, tikai atkāpās soli atpakaļ, durvju ailē. Kad pienāca Sņežinas rinda, viņa pastiepa roku un koronas roka, tieva, raupja, sausa kā avīzes lapa, viegli aptvēra viņas pirkstus. Sņežina ieskatījās viesa acīs, pagriežot galvu prom no biedējošajiem ragiem uz astes. Acu bija daudz. Tās stiepās rindā, apkārt galvai.

- Korona Aro,- sacīja viesis. Zvīņaini zaļā āda uz viņa ķermeņa izrādījās plāns kombinezons.

- Diemžēl, - piebilda Zagrebins pēc tam, kad Mazulis, pēdējais no apkalpes locekļiem, atgriezās savā vietā,- mūsu viesi nevar pusdienot kopā ar mums kopkajītē. Viņiem ir pārtikas krājumi, kas atšķiras no mūsu piedāvātā... Sņežinai šķita, ka no bufetes puses atskanēja atvieglojuma nopūta.

Korona Aro - viņš bija tumšākā kombinezonā - pieskārās krēsla sēdeklim ar membrānām savienoto pirkstu galiem. Viņa rokas bija tik garas, ka viņam pat nevajadzēja pieliekties.  Zagrebins norādīja uz  krēslu sev pie otriem sāniem koronam Vas. Pats neapsēdās - gaidīja, kad apsēdīsies viesi.

- Mēģiniet riskēt, - sacīja Pavlišs.

- Protams. - Aro kaut kā saplaka no sāniem, izstiepās, mīksti iegāja ar roku balstiem pārklātā sēdekļa lokā un sastinga, it kā gaidīdams, ka krēsls tūlīt sabruks.

- Ļoti ērti, - viņš teica.

- Nez, cik daudz viņi sver? - čukstā Pavlišam pajautāja Sņežina. Pie galda bija iestājies klusuma mirklis, un visi sadzirdēja Sņežinas čukstus. Pavliša vietā atbildēja Aro:

- Apmēram simts trīsdesmit kilogramu.

Bakovs pārmetoši paskatījās uz Sņežinu. Viņš prata pārmetoši skatīties uz praktikantiem. Sņežina nepacēla acis, bet sajuta šo skatienu.

- Bet man ir četrdesmit seši, - sacīja Kiročka Tkačenko, lai mazinātu neērto pauzi.

- Paldies, - Aro atbildēja.

Griška baltā priekšautā ieskatījās kopkajītē un jautāja:

- Zupu pasniegt?

- Lūdzu, - Bakovs pamāja.

- Un neaizmirsti mūsu viesus, - sacīja Zagrebins. - Zini?

- Jā, es atceros, - robots atbildēja.

Griška uz galda uzlika bļodu ar boršču un koronām atnesa paplāti ar želejveidīgiem kubiņiem.

- Pasniedz man maizi, lūdzu, - Mazulis palūdza Kiročku, ar acs kaktiņu vērojot, kā koronas pārliek želejas gabaliņus uz saviem šķīvjiem. Viņi to izdarīja ar karotēm, iepriekš noskatoties, kā cilvēki tās lieto.

5.

- Slava, -  Kiročka jautāja Pavlišam, - kā var izskaidrot - tik sena rase, - bet astes nav atrofējušās?

- Varbūt tām ir noderīgas funkcijas, - Pavlišs izklaidīgi atbildēja. - būs jāpajautā.

- Vai tu vēlētos tos izpētīt? Veikt asins analīzi? - vaicāja Sņežina, ievelkot dūmus. Pirmajā gadā viņu gandrīz izslēdza no institūta par smēķēšanu.

- Tam nav jēgas. - Pavlišs paskatījās Luisam-Filipam līdzīgajā spogulī, un pieglauda ciešās cirtas. - Tas pats, kas ja šimpanze vēlētos veikt asins analīzes man. Es tagad domāju par kaut ko citu: kāpēc kapteinis joprojām nav mums pateicis, kur un kāpēc mēs lidojam?

- Varbūt viņš pats nezina? - minēja Kiročka.

- Viņi aizgāja uz tiltiņu, - sacīja Sņežina.

- Kas - viņi?

- Meistars, pirmais palīgs un koronas.

- Kāpēc viņi visi ir koronas? - jautāja Kiročka. - Būtu nu atmetusi, Sņežka, to smēķēšanu. Nav ko elpot. Slava kā ārsts varēja tev pastāstīt, cik tas ir kaitīgi.

- Es zinu bez viņa. - Sņežina nodzēsa cigareti. - Smēķētāja hronisks klepus, pēc tam mākslīgas plaušas un garlaicīgas vecumdienas sanatorijā.

- Varbūt ies secen, - sacīja Pavlišs. - Kā mēs varam būt noderīgi koronām? Es saprotu: ja viņi kaut kur jāaizved, bet pašu kuģis ir tālu. Bet viņi lidoja ar savējo...

- Zini, Slava, sacīja Kiročka, gribi saderēt, ka mēs pusstundas laikā uzzināsim visu?

- Kapteinis lūdz visus no dežūrām brīvos apkalpes locekļus pulcēties kopkajītē, - Bakova balss noskanēja pa iekšējo tīklu.

- No tevis Slava, Ļeņingradas kūka "Metropole",-  pasmaidīja Kiročka.

- Un šķiet, ka tā jau ir astotā, - sacīja Sņežina.

- Bet es nemaz nestrīdējos, - sacīja Pavlišs. - Starp citu, kūkas ir tikai piecas.

6.