Pēdējais karš

- Tu ej, - tante Mila klusi sacīja, neatvērdama acis. - Man ir kauns par sevi, tu nedomā. Tikai pīrādziņu no augšas paņem, no baltās pannas. Ar rīsiem un olām. Sņežina nopūtās, papurināja galvu, izkaisdama brīnišķīgus matus pār pleciem, atvēra skapi un paņēma pīrādziņu no baltās pannas.

- Tie ir ļoti slaveni zinātnieki, - viņa sacīja.

- Es zinu, - tante Mila piekrita. - Manī ir pamodies dzīvnieku atavisms.

- Jūs noteikti pie viņiem pieradīsit, - Sņežina viņu mierināja. - Vai drīkst vēl vienu pīrādziņu?

- Ņem. Tikai vienu. Tuvojas pusdienas. Hristo palūrēja bufetē.

- Piedodiet, - viņš teica. - Sņežina devās pēc shēmas, bet es gaidu. Atvainojiet. - Hristo skumjās, brūnās acis un kustīgās uzacis, viss kustējās līdz ar lūpām. - Piedodiet, - viņš vēlreiz atkārtoja.

- Mēs iesim. - Sņežina nolauza pusi no pīrādziņa praktikantam. - Viss būs labi. Koridorā Sņežina atcerējās, ka gribējusi padzerties, bet neatgriezās.

4.

Divos trīsdesmit nodārdēja gongs. Zagrebins to bija nopircis Rangūnā, kad bija atvaļinājumā. Nevienā kuģī šāda gonga nebija. No sāniem to balstīja no tīkkoka izgrebti ziloņi. Robotiem patika dauzīt pa gongu. Pat biežāk nekā nepieciešams. Sņežina devās pie spoguļa. Viņas salonā esošais spogulis izskatījās kā bumbieris, vai Francijas imperatora Luija Filipa galva, kā to bija gleznojis Daumjērs. Spoguli izgudroja kāds gudrs cilvēks no Interjeru institūta. Sņežina būtu devusi priekšroku visparastākajam, apaļam vai četrstūrainam. Sņežina paskatījās spogulī un iepatikās sev. Viņai nebija narcisma. Sņežina vienkārši bija tik skaista, ka pat pati to atzina. Ķemmējoties, viņa pēkšņi pasmaidīja. "Bet arī mēs viņiem nepatīkam", domāja viņa. "Arī es viņiem šķietu neglīta un pretīga." Ienāca Kiročka Tkačenko. Kiročka par divām galvas tiesām mazāka nekā Sņežina, balta un gandrīz caurspīdīga. Medicīnas komisijā viņa pavada trīs reizes vairāk laika nekā jebkurš cits astronauts. Ārsti nespēj noticēt, ka viņa ir vesela, tik vesela, lai strādātu par trešo mehāniķi uz "Segežas".

- Iesi pusdienot, Sniedziņ? viņa jautāja.

- Nāku. Tūlīt. Saspraust matus vai kā?

- Tā kā ir, - sacīja Kiročka. - bet es viena pati baidos iet uz kopkajīti. Ja nu viņi visi jau sēž pie galda, es ienākšu, un meistars teiks: “Šeit ir mūsu trešā mehāniķe, viņa ir tik maza un tieva, bet nedomājiet...” Nu, zini, kā viņš vienmēr stāsta viesiem.

- Muļķības, - sacīja Sņežina, piespraudusi matus galvas aizmugurē. - Viņš tevi ļoti ciena.

- Es ne par to. Tie taču nav parasti viesi. Ar tevi ir mierīgāk.

- Tante jau beidza uztraukties?

-  kas tur bija?

- Nobijusies no koronām.

- Manuprāt, nekas īpašs.

- Nu, kā ir tagad? - Sņežina pagriezās pret Kiročku.

- Es taču saku: lai arī kā tu ķemmētu matus...

- Bet sākumā viņi arī man šķita biedējoši, - atzina Sņežina.

- Pasaule ir pārsteigumu pilna.

- Iesim, patiešām šodien nav vēlams nokavēt.

Meitenes devās lejā pa trapu. Doktors Pavlišs stāvēja pie eksperimentālā sienas laikraksta, kuru pilnībā bija izveidojuši roboti.

- Šausmīgs skats, - viņš teica. - Bet viss pareizi.  Ir pat anonīma vēstule uz redakciju: "Cik ilgi vēl gongs zvanīs nepareizajā laikā?"

Doktors Pavlišs svinīgi piedāvāja dāmām abas rokas, un durvis uz kopkajīti atvērās.

- Ar jūsu atļauju, - Pavlišs pamāja vecākajam stūrmanim.

- Lūdzu, - atbildēja Bakovs.

Viņa kazaku cekuls un ūsas bija rūpīgi saķemmēti. Kapteiņa palīgs bija pilnā parādes formā. Astronauta tālo reisu zīmotne atstaroja lustras gaismu un izkaisīja to ar zaķīšiem pa kajītes stūriem. Visi brīvie apkalpes locekļi jau sēdēja pie galda. Sņežina devās uz savu vietu starp Pavlišu un Kudarausku. Griška, virtuves robots, koķetīgā baltā priekšautā (tante Mila šuva mājīgumam) izlika galda piederumus.

- Kur tad Milas tante? - jautāja Mazulis.

- Emīlija Karenovna, - sauca Bakovs. - Mēs jūs gaidām.

- un svētku torti arī, - piebilda Mazulis.

- Emīlija Karenovna nenāks, - ātri sacīja Sņežina.- Viņa nejūtas labi.

- Kā tā? - kapteiņa palīgs stingri paskatījās uz Pavlišu. Pavlišs dziļi nosarka - sārtums uzreiz pārskrēja vaigiem, izlīda līdz zilajām acīm un pat piepludināja pieri.

- Viņa man ne par ko nesūdzējās, Aleksej Ivanovič.

- Nekas īpašs, - sacīja Sņežina. - Medicīniskā palīdzība nav nepieciešama.

Visi apklusa kaut kā vienlaikus, un ilgstoša pauze piespieda visus pievērsties durvīm.  Tagad viņi ienāks, domāja Sņežina. Varbūt arī viņiem ir mazliet neomulīgi. Viņi ieies, viņi redzēs garu galdu: vienā galā vieta kapteinim, bet vecākajam palīgam - otrā. Mēs jau redzējām šo galdu tik reižu, ka to pat nepamanām, bet viņus var pārsteigt. Varbūt, ka viņiem vispār nav galdu. Bet tur tālāk aiz zaļās portjeras pusapaļš dīvāns, tā priekšā šaha galdiņš, viena bandinieka trūkst; nardas, pie kurām spēlē Mazulis ar doktoru. abās durvju pusēs pie sienas - gleznas, - vienā pārdrošs kliperis traucas pa viļņu galotnēm, ātrā lidojumā noplēšot tās, otrā - meža ezers..."

Kapteinis Zagrebins atvēra durvis, lai ielaistu viesus. Pirmo, koronu Aro, tad koronu Vas. Bet varbūt otrādi. Zagrebins iegāja aiz viņiem.

- Labdien, - viņš teica.