Pēdējais karš

Zagrebins stāvēja pie lielā ekrāna, stāstot stažieriem dažādas pasakas; tie ar sajūsmu mirkšķināja un naivi ticēja katram vārdam. Mazulis lēnām piegāja pie viņiem un nostājās pretī meistaram. Netālu no Hristo. Tas tika darīts ar nodomu - Hristo bija neliela auguma, bet Sņežina bija ievērojami garāka par Mazuli, un viņam nepatika stāvēt blakus viņai.

- Genādij Sergejevič, - sacīja Mazulis. - Jums steidzama no Zemes.

Zagrebins nodzēsa cigareti pie lielā ekrāna malas nostiprinātajā pelnu traukā, lēnām un rūpīgi izlasīja telegrammu, pat nedaudz pakustinot lūpas. Mazulis paskatījās uz Sņežinu un nopriecājās, ka Pavlišs nav paspējis viņai neko pateikt.

- Kas tur ir? - čukstēja Hristo, ar elkoni pabikstot Mazuli. Zagrebins novilka lielu, mīkstu, vasarraibumainu plaukstu gar pulti un ieslēdza iekšējos sakarus.

- Es lūdzu vecāko palīgu uzkāpt komandtiltiņā, - viņš teica. Tad pagriezās pret Mazuli un mānīgi laipnā balsī jautāja:

- Komandai jau paziņots?

- uzreiz uz šejieni, tieši no sakaru kabīnes,-  atbildēja Mazulis. - Vai nu es nesaprotu!?

- Starp reģistrēšanas laiku un jūsu parādīšanos šeit, pagājušas desmit minūtes. No tālienes nācāt?

Durvis atslīdēja vaļā. Uz tiltiņa parādījās vecākais kapteiņa palīgs Bakovs. Ātrums, ar kādu viņš pārvarēja attālumu no savas kajītes līdz tiltiņam, bija fantastisks, taču tajā pašā laikā Bakovs palika mierīgs un izlikās, ka nesteidzas.

- Mācies, - kapteinis sacīja Mazulim. - Aleksej Ivanovič, izlasiet,- viņš turpināja.

Mazulis atkāpās dažus soļus atpakaļ, ar muguru uzgrūdās Gļebam Baueram. Tas no dīvāna jau bija pacēlis savus divus metrus kaulu un cīpslu.  Mazulis pacēla galvu un klusi sacīja:

- uz Titānu nelidosim.- Steidzama no Zemes-14.

- Joko, dusja, - sacīja Gļebs.

- Gļebuška, - kapteinis pasauca. - met malā šos sekundāros informācijas avotus. Atrodi sektoru trīs viens, seši, četri, astoņi, septiņi. Vai atcerēsies? Vai atkārtot?

Četrdesmit trīs minūtes vēlāk Segeža sāka bremzēt. Šajā laikā telegrammas saturs jau bija zināms visai ekipāžai.

3.

Dažas sevišķi delikātas operācijas Emīlija Karenovna neuzticēja nevienam, īpaši robotiem. To skaitā bija  zilās servīzes mazgāšana un tīrīšana. Reiz, iepriekšējā reisa laikā, viņa pavēlēja virtuves robotam Griškam izcelt to no skapja. Griška uzreiz sasita vienu krūzīti. Pietrūka vēl vienas krūzītes: Zenonas Kudarauskas to nometa - viņš to nolika garām galdam. Dažreiz, ja bija slikts garastāvoklis, nācās nomierināties un atslābt, Millijas tante no skapī esošajām ligzdām uzmanīgi izņēma plānās porcelāna tasītes, izmazgāja tās ar siltu ūdeni un nosusināja ar tīru frotē dvieli. Aiz daļēji atvērtām durvīm plandījās balsis; apslāpēts, nāca dārdošs troksnis no tilpnēm. Tante Millija berza zilās krūzītes.

- Pirmajā ostā ņemšu aprēķinu, - viņa sacīja, skatoties baltajā bufetes sienā. - pašā pirmajā ostā. No viņas skropstas nokrita liela asara un, noklikšķinot, atbalsojās uz plānā porcelāna. Tante Mila nolika krūzīti zem krāna, nomazgāja asaru. Roboti kaut ko stumdīja koridorā, un Gļebs Bauers uz viņiem kliedza, lai nebojā apšuvumu. Sņežina ieskatījās bufetē, gribēja padzerties, ieraudzīja, kā tante Mila berzē krūzītes, viņai radās aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā, un viņa pavicināja savas skaistās rokas:

- Kaut kas noticis? Kas jūs aizvainoja, Emīlija Karenovna?

- Neviens, - sacīja tante Mila. - Neviens neaizvainoja. Ko tev, Sniedziņ?

Sņežina sakārtoja matus, viskrāšņākos un melnākos matus Kosmosa flotē, un apsēdās uz skrūvējamā ķebļa. Viņa bija rūpīga un pamatīga. Viņai patika skaidrība.

- Neticu. Pastāsti.

Tante Mila piespieda krūzīti pie krūtīm. - Es sapratu, ka man būs jāstāsta. Jā, un es jau gribēju.

- Es viņus gaidīju, - viņa iesāka. - Kā es gaidīju! Visa komanda ir lieciniece. Es pagatavoju torti ar tekstu “Laipni lūgti!” pa vidu... Tā stāv ledusskapī. Bija klaips, tu pati redzēji. Sāls virsū. Zini, es vispār nevaru izturēt pārslodzi, un, kamēr viņi bremzēja, es faktiski neizgāju no kambīzes, pat izslēdzu savu Grišku. Visu pati. Tiesa, Kiročka Tkačenko nedaudz palīdzēja, viņai tas patīk. Tad izgāju uz tamburu, bet kā šitos ieraudzīju, klaipu Kiročkai, un pati uz šejieni. Man slikti, vienkārši nevaru. Tāds iespaids it kā bērnības sapnī, murgā, raudzītos.

- Vai tad jūs tos neesat redzējusi uz Zemes? - Sņežina bija pārsteigta.

- Tur mums, bāzē, bija citi, montēja un uzstādīja motorus. Jauki, ar trim kājām, glīti, akurāti, ar lielām acīm. Bet šitos kā ieraudzīju - iegrūdu klaipu Kiročkai un aizskrēju. Pat kauns, bet neko nespēju ar sevi padarīt. Oi, nāk... Tante Milija netīši aizvēra acis. satvēra ar pirkstiem galda malu - pat locītavas kļuva baltas.

Sņežina pagriezās. Garām atvērtajām durvīm pagāja liels astains krupis. Krupim bija garas, tievas rokas. Viņš žestikulēja ar tām, skaidrojot kaut ko blakus esošajam Mazulim.