Mūris

— No tā . . .— Bārda pamāja uz mirdzošo lodi virs večuka galvas.

— Vai jums nekad nav ienācis prātā, ka vecums ir jāciena, jāsaudzē? Jūs dēvējat sevi par pētniekiem, bet jūs esat tikai mežoņi, vairāk nekas! Cieņa pret vecumu, pret pagājušo — tas ir galvenais, kas atšķir civilizāciju no mežonības, gudru cilvēku no mežoņa.

— Tēv, par kādu cieņu tu runā? Par ko mums būtu tevi jāciena? Jūs esat mums visu atņēmuši. Un, ja runājam par mežonību, jūs, jūsu paaudze ir mūs tajā iegrūdusi. Taču mēs gribam izrauties, lai tas maksātu ko maksādams! Vai tu saproti — lai tas maksātu ko maksādams, kaut vai jūsu atzīšanos un pat jūsu draņķīgās dzīvības!

— Loģikas trūkumu jums nevar pārmest, lai gan tam, ko jūs gribat radīt, nav nekādas jēgas. Nu, pieņemsim, ka tu un pat jūs visi,— večuks pārlaida skatienu pazemei, — sapratīsiet, kas ir noticis pirms divdesmit vai trīsdesmit gadiem. Nu, un tad? Jūs neesat spējīgi galīgi neko mainīt.

— Ja izprastu, varētu kaut ko darīt. Meklēt līdzekļus, mēģināt kaut ko grozīt . . .

— Jūs tak esat sapratuši, sen jau esat sapratuši, ka saules stari nogalina. Kā jūs to novērsīsiet?

— Varbūt tomēr novērsīsim, ja zināsim iemeslu. Kāpēc tie kļuvuši tādi, ka nes nāvi? Agrāk taču tie neatņēma dzīvību.

— Tiesa gan, agrāk nenesa nāvi. Agrāk nesa svētību. Ir jāpateicas saules stariem, ka uz Zemes radās un plauka dzīvība.

— Bet kas tad ir noticis?

— To laikam gan nezina neviens no mums un tagad vairs arī neuzzinās.

— Un ko tu pats par to domā? Tu esi ļoti vecs. Tava mūža galvenā daļa ir palikusi tur, aiz uguns līnijas. Esmu ar mieru noticēt,, ka tu, tāpat kā citi, neko neatceries. Bet vēl taču ir gaišs tavs saprāts — un tu nevari nedomāt par to, kā viss ir pārvērties. Un kāpēc ir pārvērties.

Večuks sažņaudza tievos pirkstus, atbalstīja pret tiem smailo, kārno zodu un ilgi klusēja, pievērsis nekustīgo skatienu pazemes tālākajam kaktam, bet tad — it kā atguvies — spēji sapurināja galvu un ierunājās:

— Tavs jautājums liecina par tavu gudrību — piedod, nezinu, kā tevi sauc.

— Mēs šeit saucam viņu par Bārdu,— Vienacis teica. — Viņš starp mums ir vienīgais, kam uz zoda un vaigiem aug mati.

— Vienīgais . . . Tas ir interesanti. . .— večuks nomurmināja, gluži kā runādams pats ar sevi.— Nu, tad tā, Bārda,— viņš turpināja pavisam citā balsī — skaidrā un stingrā,— es tik tiešām esmu par to domājis, turklāt ne vienu reizi vien. Un, ja tu vēlies zināt manas domas, labprāt tev pastāstīšu. Es neatminos, ko esmu darījis agrāk, pirms «uguns līnijas», kā tu saki. Sācis otru dzīvi ielejā zem krāsmatām, es atradu sev nodarbošanos, acīmredzot jaunu, tomēr, pēc manām domām, interesantu un svarīgu,— es sāku pētīt sapņus. Jā, jā, nebrīnieties — sapņus! Savus sapņus, citu sapņus. Esmu iemācījies sapņus iztulkot, paskaidrot cilvēkiem to nozīmi. Ja jūs zinātu, cik interesantus man dažreiz gadās redzēt!

— Es nekad neko nesapņoju,— teica Bārda.

— Bet es tikai vienu reizi esmu redzējis sapni,— ieminējās Vienacis.— Es redzēju sievieti — ļaunu un kroplīgu. Viņa mani vajāja, un es neparko nespēju aizbēgt, un, kad viņa bija mani panākusi, es pamodos . ..

— Bet pēc tam tu ilgu laiku biji sasirdzis, vai nav tiesa?— večuks jautāja, vērīgi uzlūkodams Vienaci.

— Nudien! Kā tu to zini?

— Tāds sapnis nereti nozīmē, ka tuvojas slimība.

— Bet ja neredz sapņus?— jautāja Bārda.

— Sapņi ir vienmēr, tu tikai tos aizmirsti, tāpat kā mēs citi esam aizmirsuši to, kas bijis pirms «uguns līnijas».

— Tu taču gribēji mums pastāstīt, kādi ir sapņi.

— Jā . . . Reiz es redzēju lauku — zaļu lauku, kas bija kupli noaudzis ar valgu zāli un ziediem. Bija agrs rīts, zāle bija mitra, un es skrēju pa šo lauku. Neviens mani nevajāja. Man tāpat vien bija viegli un jautri. Es skrēju pa rasoto zāli, un man virs galvas peldēja liegi rožaini mākoņi. Un pēc tam uzlēca saule, bet tā nebija nāvi

nesēja saule, nē, tā bija mīlīga saule. Tās stari tikai sasildīja un izžāvēja drānas, kas bija rasā samirkušas.

— Un ko tāds sapnis nozīmēja?— piesmakušā balsī jautāja Bārda.

— Acīmredzot vienīgi to, ka sen, sen, ilgi pirms «uguns līnijas», esmu sagaidījis saullēktu ziedošā, zaļā pļavā.

— Un ko tu vēl esi redzējis?

— Es bieži redzu sapnī pilsētu. Lielu pilsētu ar ļoti augstām mājām un šaurām ielām. Nekur nav redzamas drupas, bet ielu krustojumos šur tur ir mazi laukumi un tajos starp akmens rindām — taisnās līnijās koki un puķes. Daudz košu puķu. Un starp kokiem debesīs šaujas dzidra ūdens strūklas, kas saules staros spoži vizuļo.

— Un kā ar cilvēkiem?

— Jā, ir arī cilvēki. Milzum daudz cilvēku. Viņi nez kur steidzas, nepievērsdami uzmanību ne puķēm, ne ūdens strūklām, ne saulei.

— Tātad tu kādreiz esi dzīvojis tādā pilsētā?

— Iespējams. Un atšķirībā no citiem, kas tur mituši, dažreiz esmu atradis laiku paraudzīties apkārt.

— Vai tāpēc tu tagad to redzi sapnī?

— Jādomā gan.

— Ko tu vēl atceries?

— Es neesmu teicis, ka atceros. Tie ir tikai sapņi.

— Kurus tu proti iztulkot. . .

— Iztulkot jau protu, bet tas nenozīmē, ka tieši tā viss būtu bijis.

— Tēv, es tevi vairs nesaprotu . . .— Bārda sadrūma.