Mūris

— Mūsu ir maz. Un mums ir labs ūdens un tīrs gaiss. Te naktī pūš spirgti vēji, bet jums apakšā ir smirdoņa un klusums. Es zinu, ne vienu reizi vien esmu tur nokāpis.

— Lai naktī zagtu mūsējos?

— Arī tāpēc, bet parasti gan paskatīties, lai saprastu . . .

— Ko tu gribi saprast?

— Kā tas noticis.

— Kāpēc? To, kas ir noticis, vairs neizlabosi.

— Nezinu. Es, tāpat kā daudzi mūsējie, esmu dzimis tajā gadā, kad tas notika. Mēs esam izauguši alu tumsībā, bet gribam atgriezties saulainajā pasaulē. Tā ir bijusi brīnum jauka, vai ne?

— Neatceros. Nespēju atcerēties. Un kāpēc? Aizgājušo nevar atgriezt.

— Tas nav būtiski. Pasaule ir liela. Tā nebeidzas tikai ar šiem kalniem. Varbūt visur nav tā . . .

— Tālāk ir tuksnesis — oranžs un melns. Tur ir tikai klintis, saule un smiltis. Neviens to nav šķērsojis.

— Vai tu esi to redzējis?

— Nē, viens no mūsējiem bija aizgājis līdz turienei, kur beidzas kalni. Ieraudzījis tuksnesi, viņš atgriezās.

— Vai viņš vēl ir pie jums?

— Nē. Nomira. Saule viņu nogalēja. Viņš atgriezās, lai nomirtu.

— Vai neviens no jūsējiem nav mēģinājis aiziet pavisam?

— Daudzi ir aizgājuši, tie, kuri bija jaunāki. Aizgāja un neatgriezās. Tikai viens pārnāca un izstāstīja par tuksnesi.

— Bet pārējie?

— Četri nomira. Viņus nonāvēja saule.

— Varbūt kāds tomēr ir aizgājis? . . .

— Uz kurieni?— vecais vīrs jautāja un piepeši sāka smieties, vispirms tikko dzirdami, tad aizvien skaļāk un skaļāk.

Bārda un Vienacis aši saskatījās. Tāpat bija smējies iepriekšējais, kad vairs nejuta elektrisko izlādi. Un beidza savas ciešanas, neko nepateicis, tikai smējās. Smiekli pārgāja agonijā.

Vecais vēl aizvien smējās un slaucīja ar saskretušajiem pirkstiem asaras, kas bija izsprāgušas acīs.

— Apklusti!— Vienacis dobji teica.— Ko nu ārdies!

— Kurp viņš būtu varējis aiziet?

— Es neapgalvoju, ka tā ir bijis.— Bārda nodūra galvu.— Tas ir vienīgi pieņēmums vai — kā to saka? . . .

— Hipotēze,— Vienacis pateica priekšā.

— Tieši tā — hipotēze.

Vecais vīrs rīmās smieties. Viņa skatiens no jauna kļuva piesardzīgs un ļauns.

— Jūs esat akli kucēni! Kucēni,— viņš nicīgi atkārtoja,— lai gan saucat sevi par pētniekiem un apgalvojat, ka zināt kaut ko. Jūs neko nezināt, tikai šīs melnās alas, kur mitināties kopā ar sikspārņiem. Te jūs esat piedzimuši, te arī nosprāgsiet. Pasaulē nav vairs nekā cita, vai jūs apjēdzat ar, nekā cita, vienīgi nedaudz neprāšu: mēs tur, lejā, un jūs te, augšā.

— Bet citās ielejās . . .— Bārda iesāka.

— Citās ielejās ir tikai pūces, hiēnas un skeleti.

— Vai tu esi tur bijis?

— Tas nav būtiski. Es zinu.

— Šķiet, ka tu tik tiešām daudz zini. . .— Bārda pamāja.— Tikai tas ir slikti, ka tu negribi no laba prāta dalīties ar mums savās zināšanās.

— Manas zināšanas jūs nevarat likt lietā.

— Nav tādu zināšanu, tēv, kuras nevarētu likt lietā.

— Visos laikos to ir bijis pārāk daudz. Tieši tās ir pazudinājušas pasauli.

— Tātad tu atceries, kā tas notika?

— Manā atmiņā saglabājusies vienīgi gaisma, tik spoža kā tūkstoš sauļu, un uguns, kas vienā mirkli visu aprija. Pēc krietna laika es atguvos tur, kur mitinos vēl šobrīd.

— Vai tu biji no tās pilsētas?

— Nezinu.

— Bet tavi tuvinieki?

— Es viņus neatminos.

— Un citi, kas mīt gruvešos?

— Ari viņi neko neatceras. Daži uzskata, ka vienmēr ir tā dzīvojuši, lai gan viņiem ir vairāk gadu nekā rnan.

— Vai jūsu vidū ir sievietes?

Vecais virs ļauni iesmējās:

— Paskat, ko sagribējies! Jūs jau viņas esat nozaguši.

Bārda un Vienacis vēlreiz paskatījās viens uz otru.

— Redzi nu, man bija taisnība,— brīdi klusējis, Bārda ieminējās.— Citās ielejās kāds darbojas. Tēv, mēs neesam zaguši jūsu sievietes,— viņš turpināja, vērsdamies pie vecā vīra.— Nevienu pašu. Mēs esam tikai pētnieki. Kad no drupām pazuda pēdējās sievietes?

— Neatceros. Sen jau.

— Tas ir svarīgi, pamēģini atcerēties!

— Ne viens vien Mēness gads būs pagājis. Visas jau nenozaga, dažas aizgāja jaunajiem līdzi un nav atgriezušās.

— Un tagad neviena pati nav palikusi?

— Jādomā gan, ka nav … Es viņas sen neesmu redzējis.

— Bet ko runā citi, kas mīt gruvešos?

— Nezinu . . . Mēs reti satiekamies un sarunājamies.

— Viņš melo,— Vienacis norūca.— Padod viņu šurp, es piespiedīšu pateikt taisnību un šo to atcerēties.

— Vai dzirdi, tēv, ko saka mans palīgs? Varbūt patiešām izmēģināt pie tevis mūsu pētīšanas metodes?

— Esmu tavā varā, laupītājs tāds,— vecais vīrs, galvu nokāris, sacīja.— Kad tu atdevi man zābakus, es neviļus nodomāju .. .

— Ko tu nodomāji?— Bārda samiedza acis.

— Ka tu neesi tāds zvērs, kā par tevi stāsta . . .

— Vai dzirdi, Vienaci?

— Viņš mānās, lai glābtu savu ādu. Vai tad tu neapjēdz? Tas nu nebūtu prāta darbs, ja viņu tā palaistu vaļā .. .

— Atsvabiniet mani,— vecais vīrs kļuva mundrāks. — Atsvabiniet, es jums atsūtīšu citu manā vietā.

— Ko tad?

— To, kas zina vairāk. Prezidentu Botsu.

— Vai dzirdi, Vienaci?

— Bārda, viņš tak mūs uzskata par galīgiem stulbeņiem.

— Tā rādās gan .. .

Iestājās klusums. Vecais vīrs apjucis vērās apkārt, uzlūkodams te vienu, te otru, bet tad sāka dedzīgi runāt: