Mūris

jās zvaigznes. Bārda paskatījās atpakaļ. Kalni rietumos šķita kļuvuši zemāki. To tumšā, robainā ķēde krasi izcēlās uz dziestošā rieta bāli oranžā fona. Visapkārt bija tuksnesis — neizdibināms, milzīgs, draudošs. Iedomāda mies nākamo rītausmu, Bārda nodrebēja. Ja nu viņš neatradīs paslēptuvi no svelmainajiem stariem, kas nes nāvi?. . . Vēl nav par vēlu atgriezties pie kalniem, kur uz katra soļa ir alas un dziļas, vēsas paslēptuves. Tomēr viņš tikai papurināja galvu, lai aizdzītu šaubas, un pielika soli. Nē, viņš ies uz priekšu, tikai uz priekšu, kamēr pietiks spēka. Viņš izvēlējās spožu zvaigzni, kas nesen bija parādījusies virs apvāršņa, un devās taisni tās virzienā, bet, kad zvaigzne manāmi noslīga pa labi, uz dienvidaustrumiem, noskatīja citu un vairākas stundas gāja bez apstāšanās. Tad horizonts kļuva gaišāks un priekšā uzlēca šaurs dilstoša mēness sirpis, vēstīdams, ka nakts drīz beigsies.

Bārda apsēdās, lai mazliet atpūstos. Nespodras gaismas apspīdētais tuksnesis šķita sudrabots. Sur tur vizuļoja krama atlūzas, tumsā slīga ne visai dziļas palejas. Vēja nebija, apkārt valdīja pilnīgs klusums. Bārda ilgi tajā ieklausījās, taču nedzirdēja nevienu skaņu. Tas bija nāves klusums. Vai viņam būs lemts nodzīvot nākamo dienu? Bārda piecēlās un devās tālāk. Tagad viņš gāja lēnāk. Augums aiz noguruma smeldza, noberztās pēdas svila. Tomēr viņš turpināja ceļu.

Austrumi no jauna sāka sārtot. Spēji iedegās rīta blāzma. Pēc brīža pie apvāršņa pašķīdīs žilbinoši saules stari. Bija pienācis laiks meklēt paslēptuvi. Bārda palūkojās apkārt. Uz visām pusēm pletās līdzenums — kā galds. Nebija nedz izciļņu, nedz klinšu. Bārda griezās atpakaļ uz pēdējo iedobi, kuru nesen bija šķērsojis. Nokāpis lejā, viņš devās pa to. Kļuva arvien gaišāks. Acis jau spēja atšķirt tuksneša rūsgani violetās krāsas. Ieplaka novirzījās uz ziemeļiem un pamazām kļuva dziļāka. Beidzot, kad jau bija kļuvis pavisam gaišs, Bārda atrada nelielu klints dzegu. Tā izvirzījās uz ziemeļiem, un tai bija visu dienu jāsniedz viņam pavēnis. Zem karnīzes bija mazliet sausu smilšu. Bārda atlaidās uz tām un aizvēra acis. Šoreiz viņš ilgi nespēja aizmigt. Cauri aizmiegtajiem plakstiņiem viņš juta, kā uzlēkušās saules stari ieplakas otrā pusē svilina klintis, juta karstumu, kas dvesmoja no saules sakarsētajiem akmeņiem — tie atradās tikai pāris soļu no viņa. Tad Bārda iemiga.

Viņš pamodās no neciešamas tveices. Šķita, ka viss ķermenis kaist. Viņš atvēra acis, taču apžilbis neredzēja neko citu kā vienīgi virs galvas zilgmojošu zilumu. Bārda aizmiedza acis, bet, kad tās no jauna atvēra, aiz šausmām notrīsēja. Viņa auguma labo pusi apspīdēja saule, kas bija pašā zenītā. Bārda spēji atvirzījās, nogūlās uz sāniem un pieplaka pie grubuļainās klints. Dienvidū ēna, kas krita no karnīzes, bija pārāk maza. Cik ilgi viņš tā gulējis saulē? Vai tās starojums ir bijis nāvējošs? Bārda zināja, ka saules apstarotie cilvēki reizēm nav tūlīt nomiruši. Varbūt arī viņam vēl atlicis kāds laiks? Viņš gulēja nepakustēdamies, ieklausījās sevī un gaidīja. Gaismas un ēnas robeža gāja tikai plaukstas attālumā no viņa. Tad šī robeža sāka atvirzīties. Saule sliecās uz rietu. Ēnas kļuva garākas, tveice mitējās, bet viņš vēl aizvien bija dzīvs.

Kad visu ieplaku klāja ēna, Bārda riskēja pabāzt galvu laukā no savas karnīzes. Saule no iedobes jau vairs nebija redzama, taču gaisā vēl aizvien bija jūtams tās karstums. Bārda uzmanīgi pieslējās četrrāpus. Sastingušais ķermenis sāpēja, galva reiba, taču viņš dzīvoja, viņš spēja kustēties.

Bārda sagaidīja, kad iestājās krēsla, izlīda no ieplakas un devās uz austrumiem. Sākumā viņš gāja ļoti lēnām, bet līdz ar tumsu kļuva vēsāks — un viņš daļēji atguva spēkus. Viņš gāja neapstādamies, līdz uzlēca mēness. Tuksneša ainava pamazām mainījās. Apkārtne kļuva pauguraina. Kājas grima irdenās smiltīs, un viņš daudz lēnāk tika uz priekšu. Uzkāpis kādā no pakalniem, Bārda apsēdās, lai atpūstos. Zemu virs apvāršņa karājās šaurs, blāvs mēness sirpis, apspīdēdams sastingušo, viļņaino smiltāju un akmens grēdas. Tās aizstiepās uz visām pusēm, cik tālu vien sniedzās skatiens.

Bārda ieklausījās apkārtējā klusumā, bet tad iegrima snaudā. No pusnemaņas viņu izrāva savāda, tāla skaņa. Nebija saprotams, no kurienes tā nāk. Varbūt no neizmērojamiem tuksneša plašumiem, bet varbūt no naksnīgajām debesīm? Sī skaņa nebija nekam līdzīga — ne vēja šalkai, ne tāla nogruvuma dārdiem, ne mežazvēru rēkša- nai. Nezin kur radusies, tā kādu laiku skanēja un tad pamazām apklusa. Un no jauna iestājās klusums. Bet nu jau tas vairs nebija nāves klusums. Tajā slēpās kaut kas neizdibināms, par ko vēstīja šurp atplūdušās skaņas.

Bārda piecēlās. Viņš atkal bija atguvis spēkus un devās uz priekšu.