Mūris

Zēns ielūkojās tajā un nogrozīja gludi apcirpto galvu.

— Neesot redzējis apelsīnus! Bet pašam pilns maiss .. . Nav labi tā melot!

— Es nezināju, ka tie ir apelsīni,— Bārda apmulsis taisnojās.

— Es jau nu tev ticēšu gan! Kurš tad nepazīst apelsīnus! Bet lai nu tā būtu, nekas … Te jau ir daudz. Un tie nevienam nepieder. Ja gribēsi, es tev vēl noraušu.

— Nevajag, pagaidām pietiek. Iesim labāk tajā pusē.

— Iesim!

Zēns iespruka krūmos. Barda viņam sekoja. Tur starp akmeņiem bija šaura sprauga. Pēc pāris mirkļiem abi atradās otrpus mūra.

— Re nu!— sacīja zēns.— Bet kur tu biji uzrāpies?

— Es nezināju …

— Tā ir mūsu slepenā eja. Es atļauju tev to izmantot, kad līdīsi pēc apelsīniem.

— Paldies!

— Un tur ir tas uzraksts, paskaties!— zēns norādīja uz mūri.

Bārda palūkojās augšup. Uz pelēkajām plāksnēm virknējās laika gaitā izbalojuši vārdi. Lūpas kustinādams, Bārda ar pūlēm pa zilbēm saburtoja:

— «Aizliegtā zona. Tuvošanās radioaktīvajai joslai apdraud dzīvību. Nedrīkst šķērsot… Ja …»

Tālāk nekas nebija salasāms.

— Nebaidies,— zēns teica.— Tas ir sen rakstīts, kad vēl tika būvēts mūris. Es tad vēl nebiju piedzimis. Tagad tur vairs nav bīstami. Nu jau drīkst iet. Bet tālu ne.

— Kāpēc gan?— Bārda klusu jautāja, it kā vērsdamies pats pie sevis.

— Kas?

— Kāpēc tas viss tā ir?

— Tu nu gan esi jocīgs! Tu neko nezini!— Zēns nicīgi sarauca degunu.— Sen, sen, pirms daudziem gadiem, tur lidojusi lidmašīna un nejauši nometusi vienu bumbu. Vai tu vari iedomāties — nejauši! Tā bijusi īpaša bumba — ļoti liela un spēcīga. Un tā sprāgusi .. . Toreiz tā siena uzcelta.

— Bet kā ar cilvēkiem?

— Kādiem cilvēkiem?

— Kuri tur dzīvoja . . .

— Tu neko nezini! Cilvēki tur nav dzīvojuši . . . Skolotāja stāstīja, ka tur agrāk bijuši kalni, kuros mituši lāči un vilki. Kad noticis sprādziens, visi sadeguši . . .— Zēns iekoda lūpu zobos, brīdi klusēja un tad piebilda:—Var jau būt, ka visi ne . . . Kāds būs palicis. Tāpēc uz to pusi tālu nedrīkst iet. Bet kā tu domā?

— Es . . . es neko nedomāju . . .

— Tas ir slikti. Vienmēr kaut kas ir jādomā. Nu, iesim!

— Uz kurieni?

— Turp,— zēns teica un parādīja ar roku uz tuvējā ciemata pusi.— Man jāiet uz skolu. Un tev?

— Es nezinu . . .

— Neko tu nezini. . . Nāc man līdzi!

— Lai notiek!— teica Bārda.

Zēns pasniedza viņam roku, un viņi devās taisni cauri gaišam priežu silam. Spēcīgi smaržoja sakarsuši sveķi. Krustu šķērsu uz pērnā gada skuju mīkstā paklāja gūlās zilganas ēnas. Saule kāpa arvien augstāk.