Mūris

— Saprotu,— puisis šņukstēdams atbildēja un ar plaukstu izsmērēja asinis un šņaukatas pa visu seju.

— Tad ir labi!— Bārda pamāja.— Nu, pastāsti mums,— viņš turpināja, vērsdamies pie vecā vīra,— pastāsti — kā tas viss notika?

— Es neko nezinu.

— Tas nevar būt. Kaut ko jau zini gan.

— Nē.

— Vai tad vienmēr cilvēki slēpušies alās un zem drupām un nav varējuši iznākt saules gaismā?

Vecis klusēdams pētīja Savu zābaku sprādzes.

— Nu! Tu nedrīksti klusēt! Es varu piespiest, lai tu runātu! Bet tad tev klāsies daudz ļaunāk.

— Es jums zvēru, ka neko nezinu!

— Bet mēs savukārt esam zvērējuši neticēt nekādiem zvērestiem, pat paši saviem ne. Cik ilgi tu jau dzīvo tur, apakšā,— zem tām drupām?

— Cik vien sevi atceros.

— Cik gadu tad tu sevi atceries?

— Nezinu. Daudz .. .

— Desmit, divdesmit, piecdesmit?

Vecis klusēdams košļāja plānās lūpas.

— Mazāk, bet es nezinu. Es nerēķinu gados. Kāpēc lai es to darītu? Laiks ir apstājies.

— Tie esat jūs, kas apstādinājāt laiku, tu un citi, kuri valkājuši tādus pašus kažokādas zābakus. Jūs visus jau sen vajadzēja iznīdēt — kā trakus suņus. Bet jūs esat ierakušies savās alās un vervelējat, ka laiks apstājies.

— Izbeidz, Bārda!— Vienacis dobji teica.— Tam nav nekādas jēgas. Padod viņu man, un es pārbaudīšu, vai viņa sapuvušajā paurī ir saglabājušās kādas atmiņas.

— Nevajag!— vecis piepeši iekliedzās.— Es pateikšu, ko atceros. Visu pateikšu. It neko nenoslēpšu. Kāpēc lai es slēptu? Es neķo neesmu noziedzies.

— Jūs visi apgalvojat, ka neesat vainīgi,— teica Vienacis.— It kā tas būtu noticis pats no sevis.

— Apklusti!— sacīja Bārda.— Paklausīsimies, ko viņš atceras. Tikai sāc no paša sākuma!— Bārda pagriezās pret veco vīru.— Bet nedomā mūs izāzēt! Sis tas mums ir zināms. Mūsu … nu tas, kā to . . . izlūkošanas centrs jau sen darbojas.

— Es to zinu … — vecais vīrs pamāja ar galvu.

— Tu to zini?

— Jā, tur, lejā, par jums viss ir zināms. Jūs zcgat sievietes un sirmgalvjus, tirdāt viņus un nobendējat. No jums baidās, jūs ienīst. Botss jau sen ieteica jūs novākt

— Kas ir Botss?

— Mūsu prezidents.

— Oho, Vienaci, izrādās, ka tām žurkām lejā ir pat prezidents!

— Jūs paši esat trakas žurkas!— vecis iekliedzās aizsmakušā balsī.— Elles izdzimumi! Neļaujat cilvēkiem mierīgi nomirt. Pastarā diena jau tuvojas, un jūs vēl steidzināt tās atnākšanu.

— Pastarā diena, tēv, ir jūsu roku darbs. Jūsu paaudze ir atņēmusi mums sauli, atņēmusi visu, kas cilvēkiem piederējis. Jā, mēs esam aizgājuši alās un pazemē, mums nekas cits neatlika. Bet mēs gribam zināt, kas ir noticis, taču jūs to slēpjat. Sīs zināšanas palīdzēs mums atgūt zaudēto. Tad tie, kas nodzīvos tik ilgi, varēs atgriezties pasaulē, kur valda gaisma.

— Cilvēce ir cēlusies no tumsības un pirms savas bojāejas atkal ieslīgs tumsībā. Viss jau ir iepriekš nolemts, un jūs neko nespēsiet mainīt.

— Vai dzirdi, Vienaci, viņi tur, lejā, ir pat izdomājuši veselu filozofiju, lai izskaidrotu un attaisnotu savu noziegumu!

— Bārda, netērē viņa dēļ velti laiku! Padod viņu man, un es vienā mirklī visu pabeigšu.

— Nē, tas kļūst interesanti. Mums sen nav gadījies tik runīgs ciemiņš. Vecais, kas tu agrāk esi bijis?

— Agrāk?

— Jā, pirms tā . . . Kad cilvēki vēl neslēpās no saules.

— Agrāk … — vecis atkārtoja un aizvēra acis.— Nē, nezinu. Te ir tāda kā migla,— viņš pieskārās ar izkaltušo pirkstu pie pieres.— Tas aizslīd prom, un to nevar notvert. . .

Vienacis strauji piecēlās, bet Bārda viņu atturēja ar veiklu rokas kustību.

— Runā, tēv!— Bārda pamāja vecim.— Runā, mēs klausāmies!

Viņa balss skanēja neparasti vēlīgi.

Vecais vīrs satrūkās, uzmeta Bārdām piesardzīgu skatienu un novērsa acis.

— Sēdies pie galda,— Bārda turpināja,— un jūs,— viņš pagriezās pret puišiem, kas klusēdami stāvēja pie durvīm,— atnesiet ūdeni un kaut ko ēdamu.

Puiši aizgāja, bet tūlīt pat atgriezās, nesdami skārda krūku ar vāku un māla bļodu, kurā bija žāvētas melnas gaļas kumosi. Vecis nedroši piegāja pie galda un apsēdās

uz rupji tēsta dēļu krāģa maliņas, aizklādams ar plaukstu acis no blāvās elektriskās spuldzes dzeltenīgās gaismas.

— Ēd,— sacīja Bārda, piebīdīdams viņam tuvāk bļodu ar melno gaļu. Vecais virs šausmās parāvās atpakaļ.

— Nebaidies! Tie ir sikspārņi. To mums šeit, pazemē, ir daudz. Mani puiši iemanījušies tos ķert ar elektriskajiem tīkliem. Ēd!

— Ja varētu ūdeni . . .— vecais virs čukstēja, skatīdamies uz skārda krūzi.

Bārda ielēja māla krūzītē ūdeni, un vecais lēnām un ilgi dzēra, kārnajam ādamābolam krampjaini raustoties.

— Labs ūdens,— viņš nomurmināja, pēdīgi nolikdams krūzīti un apslaucīdams lūpas ar delnas virspusi.

— Te, kalnos, ir daudz tāda ūdens, vai tad jums ir sliktāks?

— Mūsu ūdens ir smirdošs. Tas tek laukā no drupām, bet, kā runā, tur vēl palikuši līķi.

— Līķi? Kopš tā laika?

— Nē. Vēlāk jau arī mira. Tie, kuri dienā izgāja laukā. Tas bija sen, kad vēl neapjēdza, ka saule atņem dzīvību.

— Vai daudzi esat palikuši gruvešos?

— Kāpēc tev tas jāzina?

— Tāpat vien, ir interesanti, kā jūs tur mitināties.

— Bet kā jūs te?