Mana Cīņa

Ir jābūt apveltītam ar patiešām bezgalīgu ebreja nekaunību, lai tagad nāktu un sacītu, ka Vācijas sabrukuma cēlonis ir meklējams sakāvēs frontē, kaut gan tautas nodevēju partijas centrālais orgāns Berlīnes "Vorwärts" jau 1918. gadā rakstīja ar melnu uz balta, ka vācu tauta nevēlas, lai tās karaspēks gūtu jaunas uzvaras frontē. Un tagad ierodas tie paši cilvēki un paziņo, ka Vācijas sabrukuma cēlonis ir zaudētais karš.

Protams, ir pilnīgi bezjēdzīgi stūdēties ar cilvēkiem, kas apzināti melo. Es tam netērētu ne mirkli, ja vien šis muļķīgais "skaidrojums" nebūtu kļuvis par guvumu daudziem neattapīgiem cilvēkiem, kuri to atkārto bez būtības izpratnes un ļauna nolūka. Turklāt rakstītās rindas būs derīgas cilvēkiem, kas, sastopoties ar tādiem rūdītiem pretiniekiem, ir gatavi bez kavēšanās visu godīgu ļaužu acu priekšā izkropļot jebkuru mūsu teikto vārdu.

Kad mums saka, ka Vācijas bojāejas īstais cēlonis ir zaudētais karš, uz to jāatbild šādi.

Protams, militārā sakāve šausminoši ietekmēja mūsu tēvzemes nākotni. Taču zaudētais karš bija nevis cēlonis, bet gan veselas virknes cēloņu sekas, kas noveda Vāciju līdz katastrofai. Katram domāt spējīgam un labas gribas vācietim, protams, jau sākumā bija skaidrs, ka nelaimīgs iznākums karā, kad cīnījās uz dzīvību un nāvi, varēja neizbēgami izraisīt vissmagākās sekas. Diemžēl bija ļoti daudz tādu cilvēku, kas vai nu laikus to nesaprata vai, pretēji veselajam saprātam, noliedza šo patiesību. Pēdējo minēto skaitā bija arī tādi, kas paši, būdami sabrukuma līdzdalībnieki, tikai ļoti vēlu saprata tā nozīmi. Slepeni viņi jau iepriekš vēlēja Vācijai sakāvi un tikai pēc tam ar nokavēšanos ieraudzīja, cik lielus apmērus sasniedzis ļaunums. Lūk, tieši te jāmeklē katastrofas īstie vaininieki, kas nu pēkšņi sākuši apgalvot, ka nelaimes vienīgais cēlonis ir zaudētais karš. Paspēlētais karš bija tikai viņu pašu noziedzīgās darbības rezultāts, bet nevis, kā šie kungi apgalvo tagad, "sliktas" vadības rezultāts. Vācijas pretinieku nometnē bija ne tikai gļēvuli. Arī viņu karavīri prata mirt. Pretējā nometnē karavīru skaits kopš pirmās dienas bija lielāks nekā mums. Runājot par tehnisko bruņojumu, jāteic, ka pilnīgā pretinieku rīcībā bija visas, pasaules arsenāli. Ja nu tomēr četrus garus gadus guvām spožas uzvaras pār visu pasauli, tad to nevar izskaidrot tikai ar karavīru varonību un "organizētības" pārsvaru; nē, tas bija izskaidrojams ar militārās vadības kvalitātēm, un to neuzdrošinājās noliegt pat pretinieki. Vācu armijās organizācija un vadība bija tik neaizsniedzamā līmenī, kādu pasaule līdz tam nebija redzējusi. Šajā jomā sasniedzām robežu, kas vispār ir cilvēka spēkos.

Taču, ja tāda armija varēja ciest sakāvi, tad neveiksmes saknes meklējamas pastrādātajos noziegumos. Anniju sakāve nav pašreizējo nelaimju cēlonis, bet gan tikai agrāk izdarīto noziegumu rezultāts. Taču pats par sevi ir saprotams, ka armiju sakāve tiešām bija viena no stāvokļa tālākas pasliktināšanas un katastrofas izraisīšanas sekām.

To, ka tas ir tieši tā, var apstiprināt šādi.

Vai jebkura militārā sakāve vienmēr noteikti izraisīja nācijas un valsts aizlūzumu? Kopš kura laika tādi rezultāti neizbēgami sekoja jebkuram zaudētam karam? Vai tad vēsturē vienmēr bija tā, ka pēc viena zaudēta kara nācija noteikti gāja bojā?

Atbildēt uz to var ļoti īsi: pēc kara zaudēšanas gāja bojā tikai tā tauta, kurai militāra sakāve bija maksa par iekšēju trūdēšanu, gļēvulību, rakstura trūkumu, vārdu sakot, par pašcieņas zaudēšanu. Citos gadījumos militāra sakāve drīzāk bija impulss jaunam pacēlumam, bet nekļuva par šīs tautas kapa pieminekli.

Vēsturē atradīsim ļoti daudz piemēru, kas apliecina teiktā pareizību.

Zaudējums pasaules karā diemžēl nebija nepelnīta katastrofa, bet gan pelnīts mūžīgās augstākās varas sods. Par nelaimi, sakāvi bijām vairāk nekā pelnījuši. Kara zaudējums ir tikai viens no acīs krītošākajiem degradācijas simptomiem daudzu citu skaitā, kas tikai bija grūtāk saskatāmi. To noliegt var tikai tādi, kas vēlas slēpt galvu zem spārna.

Ir pietiekami pievērst uzmanību kaut vai tam, kādas parādības pavadīja militāro sakāvi. Vai gan nekonstatējām, ka plašas aprindas klaji nekaunīgi sajūsminās par šo nelaimi, kas piemeklējusi mūsu dzimteni? Vai kaut kas līdzīgs vispār būtu iespējams, ja par savu uzvedību nepelnītu šo drausmīgo nelaimi? Un vai tad nebija ari vēl lielāks ļaunums: vai neatradās cilvēki, kuri tieši lepojās, ka ar savu "darbu", viņiem beidzot izdevies sašķobīt mūsu fronti? To visu darīja ne jau franči vai angļi. Nē, nē, šo kaunu sev sagādāja īsteni vācieši! Vai neesam pelnījuši nelaimes, kas gāzās pār galvu? Vēl vairāk: vai pēc visa notikušā atklāti neuzņēmāmies vainu par kara izcelšanos? Un vai nedarījām to, skaidri apzinādamies, ka tā pavisam nav mūsu vaina?