Mana Cīņa

Kaut vai spriežot pēc tā, kā vācu tauta uztvēra militāro sakāvi, ir pilnīgi skaidrs, ka Vācijas sabrukuma cēloņi nebūt nav jāmeklē vienu vai otru pozīciju zaudēšanā kara beigās, pēdējā uzbrukuma neveiksmē utt. Nē un tūkstoškārt nē! Ja patiešām cēlonis būtu apstāklī, ka armija salūza, ja dzimtenes nelaimes būtu izraisījusi tikai sakāve frontē, tad vācu tautas attieksme pret sakāves faktu būtu pavisam citāda. Tādā gadījumā tauta ziņu par sakāvi uztvertu ar dziļām bēdām un sakostiem zobiem; tādā gadījumā sirdis pildītu vēl lielāks naids un nežēlība pret ārējo ienaidnieku, kam ļauns liktenis nodrošināja uzvaru pār mums; tādā gadījumā nācija, gluži kā Romas senāts, steigtos pretī sakautajām divīzijām un lūgtu tās nekrist izmisumā, bet turpināt ticēt nācijas zvaigznei. Tādā gadījumā tauta spētu saglabāt pateicības jūtas pret varonīgo, kaut arī uzvarēto armiju, un spētu to sagaidīt ar pienācīgas pateicības izpausmi par nestajiem upuriem. Tādā gadījumā pat kapitulācija pretiniekam notiktu pavisam citādos apstākļos. Ja arī saprāts teiktu, ka parakstīt kapitulāciju vajag, mēs ar sirdi jau gatavotos drīzam jaunam pacēlumam.

Tā tiktu uztverta militārā sakāve, ja būtu runa tikai par to, ka laime frontē novērsās no mums. Tādā gadījumā neviens neuzdrīkstētos smieties un diet pēc notikušā, neviens nebūtu lepojies ar savu gļēvulību, nebūtu pasludinājis sakāvi par kaut ko ļoti labu, neviens neņirgātos par armiju un neuzdrīkstētos vārtīt dubļos mūsu kara pulku karogus un zīmotnes. Tādā gadījumā nevarētu notikt tādas šausmu lietas, kas deva pamatu angļu virsniekam pulkvedim Repingtonam sacīt, ka "no katriem trim vāciešiem vismaz viens ir nodevējs". Nē, tādā gadījumā nodevību vilnis neiegūtu tik briesmīgu spēku; nekādā ziņā nebūtu noticis tā, ka piecu gadu laikā dienu pēc dienas citu tautu cieņa pret mums mazinājās.

Jau no nule teiktā ir skaidrs, cik melīgs ir apgalvojums, it kā Vācijas sabrukuma cēlonis esot zaudētais karš. Nē un vēlreiz nē! Sagrāve frontē bija tikai rezultāts daudzām kaitēm, kas piemeklēja vācu nāciju jau pirms kara sākuma. Militārā sakāve bija tikai pirmais un acīmredzot nenoliedzamais ārējais apstiprinājums tam, ka Vācija jau sen bija slima. Pati slimība radās no morālās izviršanas indes, pašsaglabāšanās instinkta pavājināšanās, no visa iekšējā vājuma un tām dažādajām kaitēm, kas jau sen drupināja valsts pamatus.

Atbildību par zaudēto karu centās uzvelt ģenerālim Ludendorfam. Te nu tieši jāpasaka: ir jābūt bez sirdsapziņas, nekaunīgam kā ebrejam un ar marksista bleķa pieri, lai uzdrošinātos uzvelt atbildību tieši šim cilvēkam, kurš vienīgais visā Vācijā ar milzīgu spēku sasprindzinājumu un gandrīz necilvēcisku enerģiju cīnījās par to, lai glābtu Vāciju no kauna, pazemojumiem un katastrofas. Taču ebreji un marksisti zināja, ko dara.

Uzbrukdami Ludendorfam, viņi līdz ar to paralizēja iespējamos pret sevi vērstos Ludendorfa uzbrukumus, jo vienīgi viņš varēja kļūt par visbīstamāko apsūdzētāju pret viņiem. Ludendorfam bija visas iespējas, lai sekmīgi atmaskotu nodevējus. Tāpēc viņi pasteidzās izraut Ludendorfam no rokām morālos ieročus.

Šie kungi vadījās pēc pareiza aprēķina —jo briesmīgāk samelosies, jo drīzāk viņiem noticēs. Parastie cilvēki drīzāk notic lieliem nekā maziem meliem. Tas atbilst viņu primitīvajai dvēselei. Viņi zina, ka arī paši spēj mazliet sameloties, bet lieli meli viņus mulsina. Tie viņiem vienkārši neienāk prātā! Tāpēc daudz cilvēku nespēj iedomāties, ka arī citi būtu spējīgi uz pārlieku baismīgiem meliem un faktu nekaunīgu izkropļošanu. Un pat tad, ja viņiem izskaidro, ka runa ir par baismīgi lieliem meliem, cilvēki šaubīsies un slieksies uzskatīt, ka dzirdētajā droši vien ir arī kāda daļa patiesības. Tieši tāpēc melošanas virtuozi un veselas partijas, kas turas tikai uz meliem, allaž izmanto šo metodi. Meļi lieliski zina cilvēku masu minēto īpašību. Ja vien samelosies vairāk, gan jau kaut kas no taviem meliem aizķersies.

Un tas nu ir zināms, ka visveiklākie meļi visos laikos bijuši ebreji. Jau pati ebreju pastāvēšana balstās uz lielajiem meliem, it kā viņi pārstāv nevis rasi, bet tikai reliģisku kopienu. Ne velti viens no dižākajiem cilvēkiem, kāds zināms mūsu vēsturē, uz laiku laikiem uzspieda ebrejiem kauna zīmi, pasacīdams, ka viņi ir "lieli melošanas meistari". Kas to nesaprot vai nevēlas ticēt, tas nav spējīgs cīnīties par taisnības triumfu zemes virsū.