Mana Cīņa

Izgājis caur slikti apgaismotu ēdnīcu, kurā nebija nevienas dzīvas dvēseles, atradu sāndurvis un iegāju istabā, kur vajadzēja notikt "sēdei". Pie bojātas gāzes lampas slikti apgaismota galda sēdēja 4 jauni cilvēki, tajā skaitā arī man pazīstamais brošūras autors, kurš tūlīt priecīgi apsveica mani, pateikdams dažus siltus vārdus par godu jaunajam "Vācu strādnieku partijas" loceklim.

Tas šķita mazliet par daudz. Tā kā tika pateikts, ka partijas "galvenais priekšsēdis" ieradīsies tikai pēc zināma laika, nolēmu par sevi paziņot vēlāk. Beidzot atnāca arī galvenais priekšsēdis. Tas bija cilvēks, kurš Federa ziņojuma laikā vadīja sapulci Šternekes alus krodziņā.

Atkal pārsvaru guva ziņkāre, tāpēc nolēmu mazliet nogaidīt un paklausīties, kas sekos turpmāk. Tagad vismaz varēju uzzināt, kā sauc atsevišķus klātesošos. Visas partijas priekšsēdis "valsts mērogā" bija Harera kungs, bet priekšsēdis Minhenē — Antons Drekslers.

Vispirms šajā sapulce tika lasīts iepriekšējās sapulces protokols. Pēc tam paziņoja uzticības votumu sekretāram. Vēlāk sāka uzklausīt finansu pārskatu. Kā noskaidrojās, partijas kasē bija tieši 7 markas un 50 feniņi. Pēc pārskata noklausīšanās tika paziņots vienprātīgs uzticības votums kasierim. Tas viss ļoti nopietni tika ierakstīts protokolā. Tad pirmais priekšsēdis darīja zināmas viņa trīs atbildes uz vēstulēm no Ķīles, Diseldorfas un Berlīnes. Klātesošie izteica pilnīgu atbalstu priekšsēdim. Pēc tam nolasīja citas saņemtās vēstules. Tie bija jau mums zināmie sūtījumi no Berlīnes, Diseldorfas un Ķīles, pa vienam no katras pilsētas. Vēstuļu saturu ar gandarījumu pieņēma zināšanai. Viens no oratoriem teica plašu runu par to, ka vēstules nepārprotami liecinot, cik strauji paplašinoties "Vācu strādnieku partijas" sakari. Pēc tam sākās ilgstoša domu apmaiņa par to, kā vispār vajadzētu atbildēt uz vēstulēm.

Šausmas, šausmas! Tā bija pulciņa darbošanās vispeļamākajā veidā. Un tādā klubā aicināja stāties par biedru! Pēc tam ķērās pie jautājuma par jaunu biedru uzņemšanu, citiem vārdiem, pie manas augstās perso­nas ievilināšanas.

Uzdevu vairākus jautājumus. Noskaidrojās, ka partijai nav ne pro­grammas, ne kaut vienas lapiņas, vispār nav neviena drukāta dokumenta, nav biedru karšu, nav pat kaut kāda nieka zīmodziņa. Bija tikai laba apņemšanās, kvēla ticība savai lietai un dažas vārgas pieņemtas tēzes.

Taču smiekli nenāca. Atklājās nepārprotami simptomi, kas liecināja par pilnīgu bezpalīdzību un galīgu neapmierinātību ar visām citām politiskajām partijām, to programmām un darbību. Nebija iespējams nesaskatīt, ka jauniešus uz šo ārēji tik smieklīgo sapulci bija atdzinis tieši tas — viņi ar visu savu būtību izjuta veco partiju bankrotu un saprata, ka partijas nav spējīgas kalpot vācu nācijas atdzimšanai, un tāpat tās nespēj neko dot arī viņiem pašiem. Steigšus pārlasīju dažas ar rakstām­mašīnu drukātas tēzes un no jauna pārliecinājos, ka priekšā ir cilvēki, kuri vēl tikai meklē ceļu un pagaidām nezina, kuru izvēlēties. Daudz kas tēzēs bija pilnīgi saputrots vai neskaidrs, par daudzām lietām nebija bilsts ne vārda, tomēr tēžu saturs nepārprotami liecināja, ka cilvēki patiešām meklē jaunus ceļus.

Cilvēku izjūtas man bija pazīstamas. Tā bija kaislīga cenšanās atrast jaunas formas tādai kustībai, kas būtu daudz vērienīgāka nekā partija šī vārda vecajā nozīmē.

Kad vakarā atgriezos kazarmās, man jau bija izveidojies priekšstats par partiju.

Man vajadzēja atrisināt savas dzīves grūtāko jautājumu: stāties vai nestāties šajā savienībā?

Saprāts teica priekšā vienīgi negatīvu lēmumu, taču jūtas nedeva miera. Jo biežāk pārdomāju saprāta apsvērumus par visa kluba muļķīgumu, jo biežāk jūtas uzbangoja sašutumā par tādiem apsvērumiem.

Vairākas turpmākās dienas nespēju rast mieru.

Daudzkārt prātā pārliku visus par un pret. Nodoties politiskai darbībai biju izlēmis jau sen. Bija pilnīgi skaidrs arī tas, ka manai darbībai jāsākas pilnīgi jaunas kustības rindās. Pietrūka tikai impulsa no ārpuses.

Nepiederu tādu cilvēku sugai, kas šodien ķeras pie vienas lietas, bet rīt pie citas, lai parīt meklētu atkal kaut ko jaunu. Labi apzinādamies šo īpašību, tieši tāpēc ar tik lielām grūtībām pieņēmu lēmumu iestāties "Vācu strādnieku partijā". Zināju, ka, ja tajā iestāšos, tad mans pienākums būs pilnīgi nodoties šai lietai. Vai nu rīkoties tā, vai labāk vispār nestāties. Zināju, ka pieņemu lēmumu uz visiem laikiem un vairs no tā neatkāpšos. Lūk, tāpēc tā nebija kaut kāda epizode vai spēle, bet gan visbūtiskākais, visnopietnākais jautājums. Jau tad jutu instinktīvu riebumu pret cilvēkiem, kas ķeras pie daudziem darbiem un nevienu nepadara līdz galam. Tādi cilvēki bija vienkārši pretīgi. Tāda grābstīšanās šķita ļaunāka par jebkuru bezdarbību.