Iespaids bija nenoteikts. Tā bija visparastākā sapulce, līdzīga citām tolaik notiekošajām. Tieši tad pārdzīvojām laiku, kad gandrīz ikviens juta aicinājumu veidot kādu jaunu partiju. Netrūka cilvēku, kurus neapmierināja vecās partijas; viņi bija zaudējuši tām uzticību. Jaunas partijas auga kā sēnes pēc lietus un tikpat strauji izzuda no zemes virsas, neviena nepamanītas. Partiju dibinātājiem lielākoties nebija nekāda priekšstata par to, ko īsti nozīmē veidot jaunu partiju, un vēl jo vairāk — radīt jaunu kustību. Vairumā gadījumu ziepju burbuļi, kā jau teicu, smieklīgi plīsa, liecinot vien par burbuļu pūtēju pilnīgo politisko niecību.
Nosēdējis pāris stundas minētajā sapulcē, secināju, ka arī "Vācu strādnieku partija" pieder šai kategorijai. Jutos iepriecināts, kad Feders beidza runāt. Gatavojos jau iet prom, kad pēkšņi paziņoja, ka tūlīt sāksies brīva diskusija. Nolēmu paklausīties. Tomēr arī diskusija šķita tukšu salmu kulšana. Taču pēkšņi runāt pieteicās kāds "profesors", kurš sāka kritizēt Federa argumentāciju. Pēc Federa iebildumiem (jāteic, ka tie bija ļoti pārliecinoši) profesors negaidīti paziņoja, ka viņš esot gatavs balstīties uz "faktu pamatu", un uzstājīgi ieteica, lai jaunā partija savu programmu papildina ar svarīgu punktu, proti, Bavārijas "atdalīšanu" no "Prūsijas". Bez mazākajām šaubām profesors apgalvoja, ka tādā gadījumā Austrijas vācieši pievienosies Bavārijai un līdz ar to miera nosacījumi būs nesalīdzināmi labvēlīgāki. Viņi melsa vēl citas līdzīgas blēņas. Neizturēju un ari pierakstījos runātājos. Asi nostrostēju mācīto profesoru. Šis skolotais vīrs, nesagaidījis pat runas beigas, aizbēga kā ar ūdeni apliets suns. Kad beidzu runu un sāku atvadīties no klātesošajiem, piesteidzās viens no klausītājiem, nosauca savu uzvārdu (starp citu, es to nespēju saklausīt) un iegrūda rokās kaut kādu grāmateli, acīmredzot politisku brošūru. Viņš ļoti neatlaidīgi lūdza, lai vaļas brīdī to izlasītu.
Tas bija ļoti patīkami, jo ar grāmatiņas palīdzību cerēju vieglāk iepazīt garlaicīgās partijas programmu un tādējādi atbrīvoties no nepieciešamības ari turpmāk apmeklēt tik neinteresantas sapulces. Ārējais iespaids, kādu radīja brošūras devējs, bija diezgan patīkams. Skaidrs, ka viņš ir strādnieks. Paņēmis brošūru, es aizgāju.
Tolaik vēl dzīvoju otrā kājnieku pulka kazarmās, nelielā namiņā, kas bija saglabājis revolūcijas laika apšaudes nepārprotamās pēdas. Visu dienu biju aizņemts un galvenokārt atrados vai nu 41. strēlnieku bataljonā, vai sapulcēs citās karaspēka daļās. Tikai vēlā naktī atgriezos savā namiņā, lai nosnaustos. Bija paradums mosties ļoti agri, t.i., pirms pieciem rītā. Namiņā bija daudz peļu. Tām bieži atstāju maizes garoziņas vai kauliņus; ap tiem peles agri no rīta sāka neganti skrubināties. Pēc pamošanās parasti paliku gultā un vēroju dzīvnieciņu rosīšanos. Dzīvē bija nācies pamatīgi badoties, tāpēc labi sapratu, cik lielu baudījumu izsalkušajiem pelēniem sagādā maizes garoziņas.
Nākamajā rītā pēc minētās sapulces pamodos ap pulksten pieciem. Tā kā nespēju atkal aizmigt, sāku domāt par vakar notikušo sapulci. Pēkšņi atcerējos, ka man tika iegrūsta rokās brošūra. Sameklēju grāmatiņu un nolēmu tūlīt to izlasīt. Tā bija neliela brošūra. Tās autors — strādnieks, kurš to iedeva. Brošūrā bija aprakstīts, kādā veidā izdevies no marksistisko un arodbiedrību frāžu haosa atgriezties pie nacionālajām idejām. Tā radies arī grāmatiņas nosaukums: "Mana politiskā atmoda". Grāmatiņu izlasīju uzreiz. Tajā bija rakstīts par kaut ko pilnīgi līdzīgu, ko pats pirms 12 gadiem pārdzīvoju. Neviļus acu priekšā ļoti dzīvi nostājās paša pagātne. Dienas gaitā vēl dažas reizes atcerējos lasīto. Jau sāku piemirst brošūru, un tad pēkšņi pēc dažām dienām es saņēmu atklātni. Ar to tika paziņots, ka esmu uzņemts "Vācu strādnieku partijas" biedros un lūgts paziņot attieksmi pret to. Ar šādu nolūku tiku aicināts uz partijas komitejas sapulci, kurai vajadzēja notikt nākamajā trešdienā.
Protams, biju diezgan izbrīnīts par tādu "vervēšanas" paņēmienu jaunajā partijā, sākumā nezināju ka justies — apbēdinātam vai sadusmotam. Tomēr visvairāk domāju par to, ka pats veidošu savu partiju un nemaz negatavojos stāties kādā jau izveidotā. Par to nebija vērts runāt.
Jau gandrīz nolēmu aizsūtīt rakstisku atbildi kungiem, taču tad pārsvaru guva ziņkāre. Nolēmu noteiktajā dienā tomēr aiziet uz sapulci, lai tur mutiski pateiktu savus motīvus.
Pienāca trešdiena. Sapulcei vajadzēja notikt Rozenbada alus krodziņā, kas atradās Hernštrasē. Tas bija trūcīgs traktierītis, kurā reti kāds iegriezās. Starp citu, 1919. gadā arī bagātajos restorānos bija slikts uzturs un nemājīgi. Par Rozenbada krodziņu vispār nezināju neko.