Mana Cīņa

Tajā laikā disciplīna pulkos bija ļoti vāja. Kareivju padomju manto­jums vēl arvien lika sevi manīt. Kurta Eisnera laikā bija ieviesta tā sauca­mā "brīvprātīgā" disciplīna. Tagad vajadzēja izskaust nekrietno mantojumu un atjaunot īstu militāro disciplīnu. Bez tam uzdevuma būtība bija tāda, ka vajadzēja jauno karaspēku iemācīt domāt patriotiskā garā. Tie bija divi uzdevumi, kurus man vajadzēja atrisināt jaunajā amatā.

Ķēros pie darba ar lielu dedzību un mīlestību. Tagad beidzot bija izdevība uzstāties lielākas auditorijas priekšā. Pirms tam intuitīvi jutu, bet tagad varēju pārliecināties, ka varu būt orators. Mana balss jau bija atveseļojusies tiktāl, ka vismaz salīdzinoši nelielās telpās tā bija labi dzirdama.

Jutos īsteni laimīgs. Bija piepildījies sapnis, varēju darīt kaut ko no­derīgu un pie tam vēl armijā!

Varu pateikt arī, ka man bija panākumi. Neapšaubāmi izdevās atdot savai tautai un dzimtenei simtiem un tūkstošiem kareivju. Pulkā atdzima "nacionālais" gars, un tas palīdzēja nostiprināt arī disciplīnu.

Te atkal iepazinos ar daudziem līdzīgi domājošiem biedriem, kuri vēlāk sāka veidot jaunās kustības pamatkodolu.

9. nodaļa: Vācu strādnieku partija

Kādā jaukā dienā no priekšniecības saņēmu rīkojumu pamatīgi izpētīt, kas īsti ir tikko izveidojusies "Vācu strādnieku partija". Uzzināju, ka tuvākajās dienās partija sasauc sapulci un tajā runās Gotfrīds Feders. Man bija jāiet uz sapulci, lai pēc tam ziņotu priekšniecībai.

Bija vairāk nekā saprotami, ka armija tajā laikā izrādīja kvēlu interesi par visu, kas notiek politiskajās partijās. Revolūcija taču deva zaldātiem tiesības piedalīties politiskajās partijās, un tiesības nu izmantoja tieši vismazāk pieredzējušie zaldāti. Pēc zināma laika centra partija un sociāldemokrātija sev par sarūgtinājumu pārliecinājās, ka zaldāti novēršas no revolucionārajām partijām un simpatizē nacionālajai kustībai un dzimtenes atjaunošanai. Tad kungi uzskatīja, ka ir spiesti no zaldātiem ņemt atpakaļ vēlēšanu tiesības un aizliegt piedalīties politiskajā dzīvē.

Ja centra partija un marksisti neķertos pie šī pasākuma, tad jau pēc īsa laika sprīža novembra iekārta vairs nepastāvētu un līdz ar to būtu pienākušas beigas visam nacionālajam kaunam. Tāpēc nebija nekāds brīnums, ka novembra noziedznieku kungi pasteidzās zaldātiem atņemt tā dēvētās "valsts tiesības" — revolūcijas laikā tā sauca toreiz zaldātiem piešķirto līdztiesīgumu. Apskatītajā laika posmā armijas dzīve attīstījās visveļamākajā virziena. Armijai bija kvēla vēlme atbrīvot nāciju no Antantes asinssūcēju un pakalpiņu jūga. Centra partijai un sociāldemokrātijai vajadzēja pasteigties atņemt zaldātiem vēlēšanu tiesības. Tas, pasvītroju, no partiju viedokļa bija saprotami. Taču pilnīgi neizprotami bija tas, ka ari tā dēvētās "nacionālās" partijas savukārt ar entuziasmu atbalstīja novembra noziedznieku rīcību. Nacionālās partijas neizprata, ka līdz ar to palīdz paralizēt to labo nacionālā pacēluma ieroci, kas tolaik bija mūsu rīcībā. Tāda dēvēto nacionālo partiju nostāja vēl un vēlreiz parādīja, kādi nožēlojami doktrināri bija šie nevainīgie zīdaiņi, kas atradās partiju priekšgalā. Buržuāzijas slāņi, kas sirga ar vecuma kaiti, nopietni uzskatīja, ka, atņemot zaldātiem vēlēšanu tiesības, armija atkal kļūs dzimtenes balsts un spēlēs tādu lomu, kāda tai bija līdz karam. Viņi pilnīgi nesaprata, ka centra partija un sociāldemokrātija cenšas izpildīt tikai vienu uzdevumu — izraut armijai zobu, kas bija kļuvis bīstams, t.i., traucēt armijai turpmāk kalpot nacionālā pacēluma lietai. Novembra noziedznieki lieliski apzinājās, ka, ja operācija viņiem izdosies, tad armija līdz ar to vairs nebūs īsts karaspēks, kas spēj vadīt nacionālo cīņu pret ienaidnieku. Diemžēl nākotne pilnīgi apstiprināja šo prognozi.

Kā gan tā dēvētie "nacionālie" politiķi kaut mirkli varēja domāt, ka armijas veselīga attīstība iespējama citādi, bet nevis uz nacionāliem pamatiem. Tas bija raksturīgi šiem kungiem. Cilvēki, kas kara laikā bija parlamentārieši, t.i., vienkārši pļāpas, protams, nespēja saprast, ko armijai nozīmē dižā pagātnes tradīcija un atmiņas par laikiem, kad vācu zaldāts bija labākais pasaulē.

Un tā man vajadzēja iet uz "Vācu strādnieku partijas" sapulci, par ko nezināju pilnīgi neko.

Vakarā devos uz Šternekes alus krodziņa telpām Minhenē, kas vēlāk ieguva vēsturisku nozīmi. Istabā, kuru pēc tam jokojot nosaucām par "līķu kambari", sastapu 20 - 25 cilvēkus. Visi nepārprotami piederēja iedzīvotāju zemākajiem slāņiem.

Federa ziņojuma saturs jau bija zināms pēc lekcijām mūsu kursos. Tāpēc vairāk pētīju auditoriju un iepazinu situāciju.