Mana Cīņa

gūto uzvaru, paliks bez jauniem kareivjiem, bet Krievija atkal nosūtīs uz fronti jaunu armiju?

Kas tad notiks? Vadoties no cilvēciskā saprāta, Vācija varēja tikai novilcināt Krievijas uzvaru, bet Krievijas galīgā uzvara šķita neizbē­gama.

Tagad šīm cerībām bija beigas. Viens no galvenajiem sabiedrotajiem, kas uz kopīgās cīņas altāra bija licis visvairāk, bija pilnīgi sakauts un satriekts gulēja nežēlīgā pretinieka priekšā. Antantes kareivju sirdīs ienāca bailes un šausmas — līdz šim viņi bija akli ticējuši sabiedroto uzvarai. Ar bažām tika gaidīts pavasaris. Ja vāciešus vēl nebija izdevies salauzt, kamēr tiem rietumu frontē bija tikai daļa karaspēka, kā gan varēja cerēt uz uzvaru tagad, kad briesmīgā varoņvalsts gatavojas sasprindzināt visus savus spēkus pret rietumiem?

Pie tam iztēli ietekmēja arī Dienvidtiroles kalnos notikušais. Ziņa par ģenerāļa Kadorna karaspēka sakāvi sasniedza ari Flandriju. Izgaisa ticība uzvarai, tās vietā radās bailes no galīgās sakāves.

Naktis bija aukstas. Visā rietumu frontē Antantes karaspēks dzirdēja, ka ierodas arvien jaunas vācu armijas.

Tuvojās pastarā tiesa. Pretinieka nometnē sasprindzinājums sasniedza augstāko pakāpi. Un tieši šajā brīdī Vācijā uzausa spilgti sarkana gaisma, ugunsgrēka liesmas apspīdēja visus frontes stūrīšus. Laikā, kad vācu divīzijas veica pēdējos sagatavošanās darbus uzbrukumam. Vācijā sākās vispārējs streiks.

Sākumā pasaule vienkārši zaudēja valodu. Tad pretinieks atviegloti uzelpoja, un ienaidnieka propaganda alkatīgi metās uz šo kumosu. Negaidītā palīdzība bija nākusi pēdējā brīdī. Antante momentā atrada līdzekli, kā saviem kareivjiem atkal radīt stingru noskaņojumu. Tagad tā varēja piespiest kareivjus noticēt, ka uzvara ir iespējama. Pirms vāciešu uzbrukuma valdošās bažas nomainīja stipra ticība Antantes uzvarai. Atkal ar panākumiem varēja Antantes kareivjiem pierādīt, ka nākamās lielās kaujas iznākums ir atkarīgs tikai no kareivju izturības. Lai vācieši gūst kādas vien vietēja rakstura uzvaras, valsti gaida revolūcija, nevis lielu uzvarošu armiju atgriešanās mājās

Angļu, franču un amerikāņu laikraksti veica intensīvu aģitāciju aizmugurē; vienlaikus sākās arī tikpat prasmīga propaganda frontē.

"Vācija atrodas revolūcijas priekšā! Sabiedroto uzvara ir tuvu!' Tās bija labākās zāles, lai franču pualū un angļu tomijiem atkal palīdzētu stingri nostāties uz kājām. Atkal ierunājās lielgabali un ložmetēji. Paniskā bēgšana bija beigusies. Sabiedroto karaspēks izrādīja sīvu pretestību.

Tāds bija ieroču ražotāju streika iznākums, Streiks pretinieka nometnē nostiprināja ticību uzvarai un palīdzēja pārvarēt nomāktību un izmisumu ienaidnieka frontē. Tūkstošiem vācu kareivju par streiku samaksāja ar savām dzīvībām. Bet zemiskās nelietības autori un organizētāji kļuva par kandidātiem uz visaugstākajiem valsts amatiem revolūcijas laika Vācijā.

Vācijai sākumā it kā izdevās pārvarēt pirmās streika sekas militārajās rūpnīcās. Tā vismaz izskatījās no ārienes. Taču pretinieka nometnē tomēr tam bija liela ietekme. Ja līdz šim streikam te valdīja pilnīga bezcerība, tad ziņa par streikiem Vācijā atkal uzlaboja noskaņojumu Antantes armijās. Angļu un franču kareivji tagad izmisīgi cīnījās par uzvaru.

Vadoties no cilvēciskiem apsvērumiem, varēja likties, ka uzvara nosvērsies Antantes pusē, ja vien rietumu fronte izturēs vācu uzbrukumus kaut dažus mēnešus. Visi Antantes valstu parlamenti ātri novērtēja jauno situāciju un piešķīra milzīgus līdzekļus propagandas turpināšanai, jo labi zināja, ka tas ir vislabākais veids Vācijas demoralizēšanā.

* * *

Man laimējās pašam piedalīties ne tikai divos pirmajos, bet arī pēdējā karaspēka uzbrukumā.

Tie bija paši spēcīgākie iespaidi visā dzīvē, jo gan 1914. gadā, gan 1918. gadā cīņa zaudēja aizstāvēšanās raksturu; tie bija uzbrukumi. Visi mūsu ierakumi, viss karaspēks atviegloti uzelpoja. Beidzot pēc trīs smagiem gaidīšanas gadiem — svešā zemē un briesmīgā stāvoklī, kas atgādina elli, — mēs pārejam uzbrukumā; tuvojas atmaksas stunda.

Uzgavilēja uzvarām bagātie bataljoni. Pēdējie nemirstošie lauru vainagi vijās ap uzvaras elpas apdvestajiem karogiem! Vēl reizi atskanēja dzimtenes skaistās patriotiskās dziesmas. Nebeidzamās kareivju kolonas tās uztvēra un raidīja uz debesīm. Pēdējo reizi radītājs uzsmaidīja saviem nepateicīgajiem bērniem.

* * *

1918. gada vasaras beigās frontē valdīja smaga un nomācoša atmosfēra. Dzimtenē notika smaga iekšēja cīņa. Par ko? Frontes bataljoni un rotas nodarbojās ar dažādiem minējumiem. Bija skaidrs, ka karš ir zaudēts un tikai muļķi var. ticēt uzvarai. Tauta nepavisam neesot ieinteresēta turpināt karu, ieinteresēta esot tikai monarhija un kapitāls, — lūk, kādas ziņas nāca no dzimtenes un tika apspriestas frontē.