Mana Cīņa

Būtu nepareizi domāt, ka pretprūšu noskaņojums izskaidrojams vienīgi ar pretinieku militāro propagandu. Kļūdains būtu ari pieņēmums, ka tautai, kuru ietekmējusi šāda propaganda, nebūtu nekādu vainu mīkstinošu apstākļu. Viens no būtiskākajiem pretprūšu noskaņojuma rašanās apstākļiem bija kara laika saimniecības neatbilstošā organizācija. Šajā jomā valdīja pilnīgi nesaprātīga centralizācija, kas pielīdzināma aizbildniecībai pār visu valsti. Krāpnieki šo ultracentralizāciju izmantoja, lai organizētu ultralaupīšanu. Vidējais cilvēks kara laika akciju sabiedrības pielīdzināja Berlīnei (kurā atradās šo sabiedrību vadītāji), bet Berlīni, protams, - Prūsijai. Vidējais cilvēks pat neiedomājās, ka šo ar akciju sabiedrību pseidonīmu darbojošos laupīšanas institūtu īstie organizatori nav ne berlīnieši, ne prūši, ne ari vācieši vispār. Vidējais cilvēks visus šo ienīstamo iestāžu noziegumus un ļaunprātības piedēvēja galvaspilsētai, un tāpēc viņš savu naidu, protams, attiecināja gan uz to, gan uz visu Prūsiju kopumā. Tā kā pretspars tādam viedoklim netika dots, bet vienu otru tas pat apmierināja, tieši tāpēc naids pret Prūsiju arvien vairāk pieauga.

Ebreji, protams, bija pietiekami gudri, lai saprastu, ka nekaunīgā vācu tautas aplaupīšana, maskējoties ar kara laika akciju sabiedrībām, neizbēgami izraisīs pretošanos. Viņi varēja arī neuztraukties par pieaugošo neapmierinātību, kamēr pašus neviens neņēma aiz kakla. Taču, lai turpmāk nepieļautu tiešu sašutuma sprādzienu, ebrejus apmierināja propaganda, kas tautas sašutumu virzīja uz citu pusi.

Lai Bavārija iet pret Prūsiju, bet Prūsija - pret Bavāriju! Jo spēcīgāk var "sakurināt" naidu starp Bavāriju un Prūsiju, jo ir labāk. Jo karstāks kļūs cīniņš starp Bavāriju un Prūsiju, jo mierīgāk būs ebrejiem. Tieši tā vislabāk varēja novērst sabiedrības uzmanību no šīs internacionālās bandas. Cilvēki pat sāka aizmirst par tās pastāvēšanu. Protams, ari pašā Bavārijā bija pietiekami daudz saprātīgi domājošu cilvēku, kuri centās nepieļaut tālāku savstarpējā naida uzkurināšanu. Tikko to centieni sāka gūt panākumus, ebreji Berlīnē tūlīt uzsāka kādu jaunu, zemisku provokāciju ar mērķi saasināt konfliktu, bet tie, kam šādas situācijas bija jāpārvalda, paši uzpūta ziemeļu un dienvidu savstarpējo cīniņu ugunsgrēku.

Ebreji toreiz spēlēja veiklu, izsmalcinātu spēli. Ar iekšējām nesaskaņām visu laiku tika aizņemta gan vienas, gan otras puses uzmanība. Pateicoties tam, varēja aplaupīt abas puses.

Pēc tam sākās revolūcija.

Vidējais cilvēks un it sevišķi mazāk attīstīts mietpilsonis un strādnieks līdz 1918. gada novembrim varēja ari vēl nesaprast savstarpējo nesaskaņu cēloņus un to sekas. Taču līdz ar revolūcijas sākšanos, it sevišķi Bavārijā, tam bija jābūt skaidram visiem. Jebkurā gadījumā situācijas cēloņi bija jāsaprot tai iedzīvotāju daļai, kas sevi pieskaitīja pie "nacionālās nometnes". Revolūcija vēl nebija beigusies, kad tās organizators Bavārijā jau uzstājās kā specifisko "bavāriešu" interešu aizstāvis.

Kurts Eisners, protams, zināja, ko dara. Virzot Bavārijas revolucionāro sacelšanos pret pārējo Vāciju, viņš vismazāk rūpējās par bavāriešu interesēm, bet gan darbojās kā ebreju kungu pilnvarotais. Viņš vienkārši izmantoja Bavārijā esošās antipātijas un aizspriedumus, lai vieglāk sašķeltu Vāciju. Ja valsti izdotos sadalīt, tad tā jau pavisam viegli kļūtu par boļševiku ieguvumu.

Eisnera lietotā taktika tika turpināta ari pēc viņa nāves. Marksistiskā "neatkarīgā partija" pēkšņi sāka atsaukties uz atsevišķu dinastiju kultivētajām valstiskās nošķirtības jūtām un instinktiem, kaut gan, kā zināms, marksisti līdz tam laikam vienmēr ir ironizējuši par separātismu un atdalīšanos.

Marksisti Bavārijas padomju republikas cīņu pret ziemeļnieku armiju, kas devās atbrīvot Bavāriju, iztēloja vispirms kā "bavāriešu strādnieku" cīņu pret "prūšu militārismu". Tikai ar to var izskaidrot, ka Minhenē atšķirībā no citiem vācu apgabaliem arī pēc padomju republikas gāšanas nesākās masu atskurbšana, bet gluži pretēji - pastiprinājās sašutums un naids pret Prūsiju.

Māksla, ar kādu boļševistiskie aģitatori prata padomju republikas gāšanu iztēlot kā "prūšu militārisma" uzvaru pār "antimilitārisko" un "antiprūsisko" "bavāriešu tautu", deva bagātīgus augļus. Ja pirms tam, vēlot bavāriešu likumdošanas landtāgu, Kurts Eisners Minhenē ieguva mazāk par 10 tūkstošiem balsu, bet komunistiskā partija- tikai 3 tūkstošus, tad pēc padomju republikas gāšanas abām partijām kopā bija jau ap 100 tūkstošiem vēlētāju.

Savu cīņu pret šo neprātīgo vācu cilšu uzrīdīšanu vienu otrai sāku jau tieši tajā laikā.