Mana Cīņa

Tā kā buržuāzija neskaitāmas reizes ļoti neveikli un amorāli pati sev izvirzīja cilvēciski pamatotas prasības, bieži vien negūdama nekādu labumu no tā un arī neuzdrošinādamās to gaidīt, tad arodorganizācijas iesaistīja pat viskrietnākos strādniekus politiskajā darbībā.

Esmu pārliecināts, ka iekšēji miljoniem strādnieku bija sociālde­mokrātiskās partijas ienaidnieki, taču viņu pretošanās tika pārvarēta dažreiz pat ļoti ārprātīgā veidā, kādā buržuāziskās partijas izturējās pret jebkuru sociālas ievirzes prasību. Aprobežotība, ar kādu tika noraidīti visi mēģinājumi uzlabot darba apstākļus, rūpēties par darba drošību, pārtraukt bērnu nodarbināšanu, pasargāt sievieti vismaz tajā laikā, kad tā zem sirds nēsā nākamo tautieti, ļoti palīdzēja sociāldemokrātijai šādos nožēlojamos gadījumos ievilināt masas savos tīklos. Mūsu "politiskā" buržuāzija nekad nevarēs vērst par labu to, ko tādā veidā tika samaitājusi. Pretodamās jebkuram mēģinājumam novērst sociālās nebūšanas, tā sēja tikai naidu un šķietami attaisnoja tautiskuma nāvīgāko ienaidnieku apgal­vojumus, ka tikai un vienīgi sociāldemokrātija pārstāv darba tautas intereses.

Tādējādi buržuāzija arī radīja morālo pamatojumu arodbiedrību pastā­vēšanai, t.i., to organizāciju pastāvēšanai, kuras šai politiskai partijai izdarīja vislielāko pakalpojumu.

Studiju laikā Vīnē, - vai es to gribēju, vai nē, - biju spiests parādīt savu attieksmi arī jautājumā par arodbiedrībām.

Tā kā es tās uzskatīju par sociāldemokrātiskās partijas neatņemamu sastāvdaļu, tad mans lēmums bija ātrs un nepareizs.

Es, protams, arodbiedrības noliedzu pilnīgi.

Arī šajā tik bezgalīgi svarīgajā jautājumā liktenis pats sniedza vērtīgas mācību stundas.

Divdesmit gadu vecumā es pratu atšķirt arodbiedrības kā darba ņēmēja sociālo tiesību aizstāvības un labāku dzīves apstākļu izcīnīšanas līdzekli no arodbiedrībām kā politiskā šķiru cīņas ieroča.

Tas, ka sociāldemokrātiskā partija saprata arodkustību ārkārtīgi lielo nozīmi, deva tām rokās drošu ieroci un līdz ar to nodrošināja panākumus. Turpretī tas, ka buržuāzija to nesaprata, nozīmēja tās politisko pozīciju zaudēšanu. Buržuāzija, arodbiedrības vīzdegunīgi "noliedzot", cerēja traucēt loģisko attīstības gaitu. Tas, ka arodbiedrības būtu kaut kādā mērā naidīgas tēvzemei, ir aplamība. Ja arodbiedrību darbības mērķis ir cenšanās uzlabot nācijas pamatslāņa stāvokli, tad to ietekme nebūt nav tēvzemei vai valstij naidīga, bet gan vārda visīstākajā nozīmē "nacionāla". Tādējādi tas palīdz veidot sociālos priekšnosacījumus, bez kuriem vispārēja nacionāla audzināšana nav iedomājama. Tām ir vislielākie nopelni tad, ja tiek novērstas sociālās kaites, garīgo un fizisko slimību izraisītāji cēloņi un tādējādi veicināta tautas vispārēja atveseļošanās.

Tātad jautājums - vai arodbiedrības ir vajadzīgas - patiešām ir lieks.

Tikmēr, kamēr darba devēju vidū būs cilvēki ar neattīstītu sociālo izpratni, kuriem reizēm nav ne mazākās tiesiskuma un taisnīguma izjūtas, arodbiedrību darbiniekiem kā mūsu tautas daļai ir ne tikai tiesības, bet pat pienākums aizsargāt sabiedrības intereses pret kādu atsevišķu cilvēku alkatību vai bezprātu. Saglabāt tautas uzticību un ticību ir visas nācijas interesēs, tāpat kā saglabāt tautas veselību.

To ļoti apdraud necienīgi uzņēmēji, kuri nejūtas kā sabiedrības organisma locekļi. Viņu alkatības un nerēķināšanās ne ar ko radīs lielu ļaunumu nākotnē.

Šādas attīstības cēloņu novēršana nozīmē cenšanos kalpot nācijas labā, bet nevis ko citu.

Pie tam nevajadzētu teikt, ka tā ir katra cilvēka brīva izvēle - no viņam patiesi vai šķietami nodarītās netaisnības izdarīt attiecīgus secinājumus. Nē! Tā ir cīņa ar savu spoguļattēlu un to var uzskatīt vienīgi par mēģinājumu novērst uzmanību. Ja nācijas interešu pamatā ir slikto sociālo apstākļu novēršana, tad šajā cīņā jāizmanto tādi ieroči, ar kuriem ir izredzes gūt panākumus. Atsevišķs strādnieks nekad nebūs spējīgs panākt kaut ko pret lieluzņēmēja varu, jo šeit nevar būt ne runas par augstākā taisnīguma uzvaras iespēju. Uzvarēs tas, kuram ir lielāks spēks. Pretējā gadījumā taisnīguma izjūta vien ļautu strīdu godam pabeigt vai, precīzāk sakot, līdz strīdam vispār nonākt.

Nē! Ja antisociāla vai necienīga izturēšanās pret cilvēkiem izaicina uz pretestību, tad, kamēr likumīgās un tiesiskās iestādes šos trūkumus nav novērsušas, šo cīņu iespējams izšķirt tikai ar lielāka spēka palīdzību. Līdz ar to kļūst pats par sevi saprotams, ka atsevišķai personai, kurai pieder uzņēmēja spēks un vara, pretī var stāties tikai no atsevišķām personām veidots darba ņēmēju kopums, lai jau pašā sākumā nebūtu jāizslēdz uzvaras iespēja.

Tādējādi arodorganizācijas var spēcināt sociālās domas praktisko iedarbību dzīvē un veicināt to kaitinošo cēloņu novēršanu, kas vienmēr no jauna dod iemeslu neapmierinātībai un sūdzībām.

Tas, ka tā nav noticis, vaina galvenokārt jāuzņemas tiem cilvēkiem, kas, izmantojot savu politisko ietekmi, ir kavējuši sociālo jautājumu noregulēšanu likumīgā ceļā.