Mana Cīņa

Raugoties no tehniskā viedokļa, ir skaidrs, ka ideja par neatkarīgu Vāciju starptautiskajā arēnā nav īstenojama, kamēr šo atbrīvošanās ideju neatbalstīs visplašākās tautas masas. Ikviens virsnieks ātri sapratīs, ka, vadoties no militāra viedokļa, mēs nevaram karot, balstoties vienīgi uz studentu bataljoniem; bez tautas smadzenēm ir vēl nepieciešamas ari tās dūres. Jāievēro arī tas, ka mūsu nacionālā aizsardzība — ja tā balstīsies tikai uz tā saucamo inteliģenci — nozīmēs to spēku izšķērdību, kuru mums ir pavisam maz. Ļoti asi izjutām zaudējumus, kad 1914. gada rudenī Flandrijas frontē bojā gāja tik liels skaits jaunās vācu inteliģences, kas cīnījās brīvprātīgo pulkos. Tas bija vislabākais, kas piederēja mūsu nācijai; šo neatsveramo zaudējumu izjutām visa kara laikā. Bez strādnieku masām ne tikai nespējam karot, bet pat nevaram tehniski sagatavoties karam. Arī tādēļ pirmām kārtām ir nepieciešama visas mūsu tautas gribas vienotība. Bez tam neaizmirsīsim, ka mums jārēķinās ar uzvarētāju Versaļā noteikto kontroli. Ikvienu mūsu darbību uzrauga tūkstošiem greizsirdīgu acu. Šādos apstākļos jebkura veida tehniski militārā gatavošanās ir iespējama tikai tad, ja būsim absolūti vienoti un ja Versaļas spiegiem palīdzēs tikai atsevišķi nelieši, kas ir pārdevušies par 30 sudraba grašiem. Ar šādiem atsevišķiem neliešiem viegli tiksim galā. Taču neko nevar izdarīt pret masu miljoniem, ja tie savas politiskās pārliecības dēļ nevēlas nekādu nacionālo atdzimšanu. Šāda pretošanās nav pārvarama tikmēr, kamēr nebūsim uzvarējuši viņu naidīguma galveno cēloni, kas slēpjas marksistiskajā pasaules uzskatā, un kamēr no viņu sirdīm un prātiem neizravēsim marksisma idejas.

Lai no kāda redzes viedokļa raudzītos, — vai nu tā būtu tehniskā sagatavotība, karš vai ārpolitisko savienību ideja, — jautājums par Vā­cijas neatkarību jāsāk risināt vispirms ar plašās tautas masu iekarošanu.

Jāatceras, ka, neiekarojot ārējo brīvību, jebkuras iekšējās reformas labākajā gadījumā mūs pārvērtīs tikai par ārējam ienaidniekam izdevīgāku koloniju. Jebkura tā saucamā ekonomiskā uzplaukuma augļus vienalga plūks tikai valstis, kuras mūs kontrolēs. Un, ja sociālo pārmaiņu rezultātā mēs sāksim strādāt labāk, tad šis darbs dos labumu tikai tām. Attiecībā uz kultūras progresu jānorāda, ka vācu nācijai tas vispār nebūs pieejams līdz tam brīdim, kamēr tā neiekaros nacionālo neatkarību, jo kultūras progress ir cieši saistīts ar politisko neatkarību un nacionāla veseluma cieņu un godu.

* * *

Tādējādi, ja visa mūsu nacionālā nākotne ir tik cieši saistīta ar visplašāko tautas slāņu sapulcināšanu zem nacionālās idejas karoga, ir skaidrs, ka tieši tas ir vislielākais un vissvarīgākais mūsu kustības uzdevums. Tā nevar aprobežoties ar šī brīža jautājumiem; tai jāvelta uzmanība to jautājumu risināšanai, no kuriem ir atkarīga nākotne.

Lūk, tādēļ mums jau 1919. gadā bija pilnīgi skaidrs, ka jaunās kustības augstākajam mērķim jābūt masu "nacionalizācijai", t.i., nacionālās idejas iepludināšanai visplašākajās tautas masās.

No jautājuma nostādnes taktiskā viedokļa raugoties, izriet virkne prasību:

1. Lai iekarotu masas nacionālās atdzimšanas idejas atbalstīšanai, nav par lieliem nekādi sociālie upuri.

Lai ari kāda saimnieciska rakstura piekāpšanās notiktu darbaļaužu priekšā, tas nav nekas, salīdzinot ar to milzīgo labumu, kuru iegūs visa nācija, ja šī piekāpšanās palīdzēs visus šos slāņus atgriezt atpakaļ zem nācijas karogiem. Tikai tuvredzīgas aprobežotības dēļ — kura diemžēl ir tik raksturīga mūsu rūpnieku aprindām — var nesaprast: ja mums neizdosies atjaunot pilnīgu nācijas solidaritāti, nebūs iespējams stabils saimniecības uzplaukums un līdz ar to nevarēs gūt arī redzamu saimniecisku labumu.

Mēs karā nebūtu zaudējuši, ja vācu arodbiedrības tiešām visā pilnībā būtu rūpējušās par nacionālās aizsardzības lietu un strādnieki kā šo arodbiedrību biedri fanātiski būtu cīnījušies par dzimteni. Tas nekas, ka šīs arodbiedrības ļoti enerģiski būtu aizstāvējušas strādnieku ekonomiskās intereses pret peļņas kārajiem uzņēmējiem un dažreiz būtu izmantojušas ari streiku, lai piespiestu uzņēmējus ievērot strādnieku likumīgās prasības. Tādēļ mūsu nācija bojā neaizietu, ja vien arodbiedrības no visas sirds būtu atbalstījušas karu. Bet, ja mēs karā būtu uzvarējuši, tad visas ekonomiskā rakstura piekāpšanās strādnieku priekšā tiktu atlīdzinātas ar uzviju un liktos vienkārši smieklīgas.

Tātad kustība, kura sev ir izvirzījusi lielo uzdevumu — atgriezt strādnieku šķiru atpakaļ nācijas klēpī — nedrīkst aizmirst, ka jautājumam par ekonomiskiem upuriem vispār te nav nekādas nozīmes, jo ekonomiska rakstura piekāpšanās neapdraud nacionālās saimniecības neatkarību.

2.   Audzināt plašās tautas masas nacionālā garā ir iespējams, tikai paaugstinot viņu sociālo līmeni. Tikai to izdarot, ir iespējams radīt vispārekonomiskos priekšnosacījumus, kuri vispār ļauj atsevišķam cilvēkam piedalīties visas nācijas kultūras sasniegumu baudīšanā.