Mana Cīņa

Vienalga, vai runa būtu par vispārējām vēlēšanu tiesībām vai par nenormālībām ekonomikā, par bēdīgajiem simptomiem kultūras dzīvē vai par deģenerēšanās simptomiem politikā, par nepareizu nostādni audzināšanas jautājumā vai par slikto ietekmi, kuru prese atstāj uz pieaugušajiem, - vienalga, visa nelaime beigu beigās bija nevērīgajā attieksmē pret rases problēmām un svešas rases draudu neizpratnē.

Lūk, ar to izskaidrojams apstāklis, ka nekādas nopietnas sekas nevarēja būt nedz reformām, nedz sociālās palīdzības pasākumiem, nedz arī tīri politiska rakstura pūliņiem. Lielas nozīmes nebija arī ne ekonomiskajai attīstībai, ne arī mūsu zinātnisko zināšanu pieaugumam. Gluži pretēji, (gan nācija, gan valsts, t.i., tas organisms, kas vienīgais nācijai dod iespēju dzīvot un attīstīties pasaulē, kļuva nevis veselīgāki, bet gan pamazām zaudēja veselību. Lai gan vecā vācu impērija ārēji plauka, tomēr tās iekšējo vājumu nebija iespējams noslēpt. Jebkurš mēģinājums patiesi attīstīt un nostiprināt impēriju, nenovēršami sašķīda pret to, ka mēs ignorējām pašu svarīgāko problēmu.

Protams, būtu nepareizi domāt, ka pilnīgi visi dažādu politisko virzienu pārstāvji mūsu zemē un pilnīgi visi mūsu valdītāji, kuri mēģināja ārstēt Vāciju, bija slikti vai ļaunprātīgi cilvēki. Nē, viņu darbībai nebija panākumu tikai tāpēc, ka labākajā gadījumā viņi redzēja tikai slimības ārējās izpausmes un pievēra acis, lai neredzētu tās patiesos ierosinātājus. Tas, kas labi iedziļināsies mūsu vecās impērijas attīstības vēsturē un objektīvi spriedīs, nāks pie secinājuma, ka jau Vācijas apvienošanās un ar to saistītās izaugsmes laikmetā bija saskatāmi sabrukuma simptomi. Šādiem novērotājiem vajadzēs atzīt, ka, neraugoties uz visām politiskajām sekmēm un milzīgo bagātības pieaugumu, valsts vispārējais stāvoklis tomēr ar katru gadu pasliktinājās. Par to var spriest jau pēc vēlēšanu rezultātiem reihstāgā. Arī par marksistiem nodoto balsu skaita sistemātiskais pieaugums liecināja, ka tuvojas iekšējais un ārējais sabrukums. Visiem tā dēvēto buržuāzisko partiju panākumiem nebija nekādas nozīmes ne vien tāpēc, ka šīs partijas neprata pat apturēt marksistu skaita pieaugumu, bet arī tāpēc, ka pašās buržuāziskajās partijās jau bija sācies sairuma process. Buržuāziskā pasaule, to pati nemanot, jau bija saindēta ar marksistisko priekšstatu indi, bet buržuāzisko partiju cīņa pret marksismu bija vairāk godkārīgu vadoņu konkurence nekā patiesi principiāla tādu pretinieku cīņa, kuri nolēmuši iet līdz galam. Tikai ebreji jau šajā laikā sistemātiski un nelokāmi cīnījās noteiktā virzienā. Jo vājāka kļuva pašsaglabāšanās griba mūsu tautā, jo augstāk cēlās, jo spilgtāk staroja ebreju zvaigzne - Dāvida zvaigzne.

Lūk, tāpēc 1914. gada augustā mums nebija vienotas, saliedētas tautas, kas uzbruka pretinieka cietoksnim. Nē, tās nebija! Mēs bijām liecinieki tikai pēdējam nacionālās pašsaglabāšanās instinkta uzliesmojumam, pēdējiem krampjainajiem pūliņiem nokratīt marksistiski pacifistisko jūgu, kas jau sen bija grauzis mūsu tautas veselību. Un šajā liktenīgajā brīdī arī mēs nebijām spējīgi saprast, kur ir mūsu patiesais iekšējais ienaidnieks. Lūk, tāpēc arī jebkura ārējā pretošanās bija veltīga. Augstākā griba mums nedeva uzvaru, un katrs saņēma pēc nopelniem.

Tāpēc mēs balstījāmies uz visiem šiem apsvērumiem, kad izstrādājām visas mūsu jaunās kustības pamatus. Mēs esam dziļi pārliecināti, ka tikai mūsu kustība ir spējīga aizkavēt vācu tautas tālāko krišanu, un pēc tam iet tālāk un radīt granīta pamatu, uz kura savulaik izaugs jauna valsts.  Tā nebūs tāda valsts, kas ir sveša tautai un kurai ir tikai saimnieciskas intereses. Nē, tas būs īsts tautisks organisms - tā būs Ģermāņu valsts, kas patiesi pārstāvēs vācu nāciju.

12. nodaļa: Vācijas nacionālsociālistiskās strādnieku partijas attīstības sākumposms

Sava darba pirmās daļas noslēgumā gribu pakavēties pie mūsu kustības sākumposma un reizē līdz ar to apskatīt dažus jautājumus, kuri toreiz tika izvirzīti priekšplānā. Tas nenozīmē, ka es šeit detalizēti iztirzāšu visas mūsu kustības problēmas. Jaunās kustības mērķi un uzdevumi ir tik grandiozi, ka tiem varētu veltīt veselu sējumu. Šī darba otrajā daļā centīšos sīki iztirzāt kustības programmatiskās nostādnes un parādīt to, ko saprotam ar vārdu "valsts". Sakot "mēs", domāju tos simtus un tūkstošus vāciešu, kuri, vispār runājot, tiecas uz to pašu ideālu, lai gan ne vienmēr tā apzīmēšanai lieto vienus un tos pašus vārdus. Visām lielām reformām ir raksturīgs tieši tas, ka, neskatoties uz to, ka tās jau atbalsta miljoniem cilvēku, tomēr reformu priekšvēstnesis ir viens cilvēks. Simtiem un tūkstošiem cilvēku lolo kādu noteiktu sapni varbūt jau gadsimtiem ilgi. Un, lūk, beidzot parādās cilvēks, kas kļūst par šo mērķu pavēstītāju un izskaidrotāju, un tādējādi kļūst par jaunas un lielas idejas karognesēju.