Mana Cīņa

Politiskā organizācija un arodorganizācija izveido plašu laikrakstu tiklu, kuri ir pilnīgi piemēroti vismazāk attīstīto cilvēku garīgajam apvārsnim. Šī prese vadoņu rokās kļūst par bezkaunīgu ieroci, lai uzkūdītu nācijas zemākos slāņus un provocē tos uz visneprātīgāko rīcību. Tā nemaz neuzskata par savu uzdevumu pamazām paaugstināt savu atpalikušo lasītāju zināšanu līmeni. Nē, savu uzdevumu tā saskata pašu zemiskāko instinktu uzkurināšanā. Iesīkstējusī masa, kas reizēm ir ļoti augstās domās par sevi, viegli uzķeras uz šādiem paņēmieniem. Turklāt prese ir arī komerciāli izdevīgs bizness un politiski izdevīgs ierocis. Visa šī prese diendienā veic apmelošanas kampaņu, fanātiskajai masai iedvešot ienaidu pret visu, kas kalpo nacionālai neatkarībai, kultūras attīstībai un nācijas ekonomiskās patstāvības nostiprināšanai.

Minētā prese vēršas īpaši nikni pret cilvēkiem ar stingru raksturu un izcilu prātu, kuri negrib piekāpties ebreju pretenziju priekšā. Lai kļūtu par ebreju vajāšanu objektu, nevajag pat tieši uzstāties pret viņiem; pietiek radīt aizdomas, ka šis cilvēks kādreiz varētu saprast, ka ir nepieciešama cīņa pret ebrejiem; pietiek pat ar to vien, ka šim cilvēkam ir spēcīgas rakstura īpašības un tātad viņš var palīdzēt savai tautai kādreiz sacelties un kļūt stiprai.

Ebreju šajā ziņā viņa instinkts nekad neviļ; viņš vienmēr uzminēs, kas nav ar viņu, un tādam cilvēkam jau nu vienmēr, protams, tiks nodrošināts jūdu nāvīgs ienaids. Tā kā ebrejs vienmēr nevis aizstāvas, bet gan uzbrūk, tad par savu ienaidnieku viņš uzskata ne tikai to, kas viņam neuzbrūk, bet arī to, kas izrāda viņam kaut niecīgāko pretošanos. Nu, un līdzekļi, kurus ebrejs izmanto savā cīņā pret godīgiem un stingriem cilvēkiem, ir zināmi: tā nav cīņa godīgiem līdzekļiem, bet gan cīņa ar meliem un apmelojumiem. Šajā jomā ebrejs neapstājas nekā priekšā. Te viņš patiešām ir "dižens" savā izdomā. Ne velti taču mūsu tauta ebrejā saskata pašu sātana iemiesojumu.

Tauta viegli kļūst par ebreju melu karagājiena upuri. No vienas puses, to sekmē plašu tautas masu nepietiekamā sagatavotība un līdz ar to nespēja izprast visus ebreju gājienus. No otras puses, to sekmē aprobežotais redzesloks un pilnīgs veselo instinktu trūkums mūsu augstākajos slāņos.

Pietiek ebrejiem uzbrukt vienam vai otram izcilam cilvēkam, kas pretojas viņu plāniem, un mūsu augstākie slāņi iedzimta gļēvuma dēļ nekavējoties novēršas no šī cilvēka; bet plašas tautas masas vienkāršības un muļķības dēļ visam noticēs. Toties valsts varas iestādes vai nu noklusē, vai arī, kas notiek vēl biežāk, pašas pievienojas šī cilvēka vajāšanai, iedomādamās, ka tādējādi darīs galu laikrakstu klaigām. Bet daža varas vainagota ēzeļa acīs tieši tāda rīcība nodrošina "klusumu un kārtību" un saglabā "valsts autoritāti".

Pamazām visiem kārtīgiem cilvēkiem bailes no apmelojumiem marksistiskajā presē kļūst par draudu, kas paralizē prātu un sirdi.

Cilvēki sāk vienkārši drebēt šausmīgā ienaidnieka priekšā un tāpēc pilnīgi kļūst par tā upuriem.

k) Tagad ebreju vara valstī ir jau tā nostiprināta, ka viņi ne vien var sevi saukt par ebrejiem, bet var jau atklāti atzīt, kādas tieši politiskās un nacionālās idejas nosaka visu viņu rīcību. Daļa ebreju rasei jau atklāti atzīst sevi par svešu tautu. Taču arī šeit neiztiek bez meliem. Cionisti visur skandē, ka tad, ja ebrejiem izdotos Palestīnā izveidot patstāvīgu valsti, tas arī būtu viss, kas ebrejiem kā nācijai vajadzīgs. Taču īstenībā tie ir tikai nekaunīgi meli, kuru mērķis atkal ir piekrāpt muļķus. Ebreju valsts ebrejiem Palestīnā vajadzīga nebūt ne tādēļ, lai tur patiešām dzīvotu, bet tikai tāpēc, lai tur radītu sev zināmu patstāvīgu bāzi, kura nebūtu pakļauta nekādai citu valstu kontrolei, un lai no turienes varētu vēl vairāk nesodīti turpināt pasaules krāpšanas politiku. Palestīnai jākļūst par patvērumu īpaši svarīgai neliešu grupai un augstskolās augošajiem krāpniekiem.

Tajā pašā laikā daļa ebreju nekaunīgi atzīst sevi par īpašu rasi, bet cita daļa turpina apgalvot, ka viņi ir vācieši, franči, angļi utt. Šajā jaunajā parādībā jāsaskata tikai vēl viens pierādījums tam, cik nekaunīgi ir kļuvuši ebreji un cik nesodīti viņi jūtas.

To, cik ebreji ir pārliecināti par savu tuvo uzvaru, apliecina tas, kā viņi tagad rīkojas ar citu tautu dēliem un meitām.

Melnmatains jauns ebrejs nekaunīgi tinas ap mūsu nevainīgo meiteni, un viņa nekaunīgajā sejā lasāms sātanisks prieks par to, ka viņš varēs nesodīti sabojāt šīs meitenes asinis un laupīt mūsu tautai vēl vienu veselīgu vācu māti. Ebreji visiem līdzekļiem cenšas sabojāt tās tautas rasu pamatus, kurai jātop pakļautai viņu jūgā. Ebreji ne vien paši cenšas sabo­jāt iespējami vairāk mūsu sieviešu un meiteņu. Nē, viņi pat palīdz šajā ziņā citām tautām. Vai tad tie nebija ebreji, kas atveda nēģerus līdz Reinas krastiem, lolodami slepeno domu un to pašu nelietīgo mērķi - asiņu sajaukšanās ceļā radīt ienīstajai baltajai rasei jo lielāku ļaunumu, gāzt šo rasi no tās politiskās un kultūras virsotnes, lai tad uzsēstos tai mugurā.