Magacitli

Pār Azoras brūni oranžo līdzenumu, kas bija noklāts ar izžuvušu kanālu plankumiem un dzīslām, vēlās gaišāka smilšu vētras lavīna. Liziazīra bija aizklāta ar dūmiem un putekļiem, šajā samtainajā muslīnā laiku pa laikam uzzibsnīja un apdzisa spilgti punktiņi. Parādījās zvaigznes formas tumšs plankums, no kura stiepās visos virzienos savērpti zirnekļtīklam līdzīgi pavedieni.

- Soacēra!

Marsa attēls sāka peldēt, sašķobījās. Loss uzreiz nesaprata, ka tā ir viņa asara ... Viņš atrāva seju no okulāriem, ātri izberzēja acis, bet, kad viņš atkal atbalstīja pieri pret tubusu, ieraudzīja tikai blāvu, bordo-brūnas krāsas mirdzumu, izgaistošu tumsā.

- Marss aiziet zem horizonta, - viņam vainīgi paskaidroja.

- Kaut ko saskatījāt? - viņu ielenca uzmanīgas, azartiskas, ziņkārīgas  sejas.

- Svešu pasauli, - viņš klusi pateica, paņemot mutē pīpi bez tabakas; Loss nesen bija atmetis smēķēšanu, taču viņš nebija atteicies no ieraduma sūkāt pīpīti. - Mirstošu pasauli ... kura ir jāglābj.

Sirdī dega uguns. Uguns plūda pa dzīslām. Galva kūpēja. Gribējās iekliegties cik jaudas: Aelita, sagaidi! Bet viņš savaldījās, izjūtot mutē savas elpas sūrumu.

Observatorijas direktors pavadot viesi kaut ko teica, aicināja uz savām mājām, apsolīja visu iespējamo palīdzību, un Losam pat radās ideja viņu ņemt par pavadoni. Bet, uzmetis skatienu Struganovičam, viņš saprata, ka tas neizturēs lidojumu. Vēl ne vecs vīrietis, bet irdens, ūdeņains, kā medūza, kabineta zinātnieks. Nevis ceļotājs.

Nodomāja kā par kaut ko izlemtu: "būs jālido vienatnē".

Viņu atpakaļ krastmalā atveda ar observatorijas automašīnu.

Loss ienāca pa vārtiem, kurus apsargāja sarkanarmietis.

Apgaismotais darbnīcas pagalms bija atbrīvots no sarūsējušajiem dzelzs gabaliem, cementa mucām, samudžinātām drātīm, darbgaldu detaļām un mēslu kaudzēm. Pagalma aizmugurē no iekšpuses apgaismoti spīdēja augstā šķūņa putekļainie logi.

Mazās durvis tajā bija pusatvērtas, pie sliekšņa uz ceļgaliem tupēja strādnieks un pārlūkoja instrumentus.

- Būtu nu gājis mājās, Hohlov, - teica Loss. - Viss jau ir savākts, noregulēts, sasaiņots. Atpūties.

- Viesis pie tevis, Mstislav Sergejevič, - atbildēja strādnieks, pamādams uz durvīm. - Aplūko ierīci.

- Nevajadzēja laist, - Loss sarauca uzacis, dodoties šķūnī.

- Nu taču tur vēl ir arī Kuzmins, - Hoklovs sacīja viņam mugurā.

Loss ieslēdza nažuslēdzi.

Pie griestiem iešņācās, iedegās loka gaismas lampas, kas apgaismoja kuģa mirdzošo, milzīgo olu. pie lūkas ar paceltu galvu stāvēja kaut kāds cilvēks. No darbagalda ar konservu un kažokādu drēbju kaudzēm, viņu vēroja strādnieks Kuzmins, šaubīdamies, šķirstot bārdu. Atskatījās.

- Lūk, pie jums džentlmenis, Mstislav Sergejevič.

- Redzu, - Loss aprauti izmeta, skatoties uz viesi; sirds izlaida sitienu - vai tik nebūs ceļabiedrs?

Svešais bija ģērbies nenoteiktas krāsas un stila ādas jakā, ar rāvējslēdzējiem, tādās pašās ādas biksēs un dīvainos zābakos ar daudzām metāla kniedēm. Viņš bija garš, galvas tiesu garāks par Losu, melnīgsnējs, ar garu, taisnu muti šaurajā sejā, izliektām acīm, nevis pelēkām, bet kaut kādām caurspīdīgām, un plēsonīgu degunu ar neparasti lielu nāsu griezumu. Viesa mati ritinājās pār pieri, melni, ar pelnu šķipsnām, bet ne pelēki, kā Losam, un krita no pakauša pār pleciem.

- Sveicināti, - laipni sacīja Loss. - Interesējaties?

Svešais atskatījās, viņa acis nomirgoja.

- Vai esat pārliecināts, ka aizlidosiet? - aprauti, paklusi, ar metāliskām notīm balsī, viņš pajautāja ar tikko uztveramu akcentu.

Loss šo akcentu uztvēra.

- Aizlidošu, - viņš pamāja. - Es vienreiz jau lidoju un atgriezos. Jūs esat ārzemnieks?

Svešais pavilcinājās.

- Nē, es esmu no Zemes ... vietējais ... bijušais baltais virsnieks ... Ņemsiet līdzi? Vai arī jūs par pavadoņiem ņemat tikai sarkanarmiešus?

- Kāpēc gan? - Loss paraustīja plecus, jūtot zināmu saspringumu krūtīs; viņam nepatika viesis, lai gan bija grūti pateikt, ar ko tieši. - Man vajadzīgs labs biedrs, uzticams, drosmīgs. Ceļš ir bīstams, galu galā līdz Marsam tagad ir vairāk nekā piecdesmit miljoni kilometru. Būs grūti. Ja jūs saprotat ...

Viesa lūpas izliecās, nevarēja saprast - vai smaidā vai kādā citā grimasē.

- Esmu ar mieru.

- Ģimene, bērni ir?

- Nē, esmu ... vientuļš.

- Nu ko, - Loss pasmaidīja, - tad laipni lūdzu. Arī es esmu vientuļš, sapratīsimies. Starts rīt no rīta. Sakrāmējiet mantas un nāciet. Neko īpašu līdzi neņemiet, lidosim speciālos apģērbos, līdzīgos lidotāju tērpiem, bet ar uzlabojumiem, tos laipni piegādāja Aerofizikālais institūts, un pārējais viss nepieciešamais lidojumam ir sagādāts.

- Man neko nevajag, es lidošu tā.

- Labi, palieciet, es jums uzklāšu gultu tepat, darbnīcā.

- Nevajag, es atnākšu no rīta.

Svešais uzmeta aparātam vēl vienu skatienu un ātriem soļiem izgāja no šķūņa.

- Kā jūs sauc? - attapās Loss.

- Augstais - atlidoja no tumsas.

No aparāta aizmugures iznāca Kuzmins ar suku rokā. Pašūpoja galvu.

- Savāds jums tas ceļabiedrs, Mstislav Sergejevič, nepatīk man viņš. Jūsu vietā es viņam neuzticētos. Baltgvardi, viņi visi ir nodevēji ...