Magacitli

Runājot ar Aelitu par laimi, viņš bija pārliecināts, ka viņa vērtējums ir pareizs. Lai būtu laimīgs, tiešām nācās nedomāt par sevi. Jo patiesi laimīgs ir tas, kurā valda pilnība, piekrišana un slāpes dzīvot dēļ cita, dēļ tā, kurš dod šo pilnību, harmoniju un prieku. Bet šeit, pilsētā, kurā viņš dzimis un uzaudzis, kurā viņš sapņoja par starpplanētu lidojumu, nebija nevienas, dēļ kuras būtu vērts dzīvot. Un Loss ar grūtībām piespieda sevi nesteidzināt notikumus, saprotot, ka jebkura kļūda ekspedīcijas sagatavošanā var pārtapt katastrofā.

Viņš vēlreiz satikās ar Gusevu, maija beigās, tieši pirms aizlidošanas. Bijušais ceļabiedrs pats atbrauca uz Ždanovskajas krastmalu, kur atradās Losa darbnīca.

Aleksejs Ivanovičs izkāpa no luksusa automašīnas, ko viņam bija piešķīris Narkompross, kur bijušajam sarkanarmietim bija draugi no tiem, ar kuriem viņš savā laikā ieņēma Perekopu. Rokās Gusevs turēja zvaigžnota konjaka pudeli un melnu portfeli ar monogrammu "VAI".

- Lūk, atnācu atvadīties, Mstislav Sergejevič, - viņš jautrā balsī paziņoja; Gusevs bija ģērbies izturīgā svītrainā ševiota uzvalkā un lakādas zābakos. - Līdzbraucēju atradi?

- Vēl ne, - Loss noliedzoši papurināja galvu. - Žurnālists Skailss atsūtīja no Amerikas vēstuli, viņš ir gatavs lidot, bet vasarā, bet es gaidīt nevaru.

- Saprotu. - Gusevs apstaigāja olu, kas bija attīrīta no apdegumiem kļuvusi spoža kā iepriekš, un pat nedaudz garāka, un ar pirkstu uzsita pa kniedēto apvalku. - Mūsu kuģis tikpat kā jauns. Ehma, ja ne Maša...

- Un kā tad tava "Sabiedrība"?

Losam bija padomā Guseva dibinātā "Sabiedrība kaujas vienības pārcelšanai uz Marsa planētu, lai glābtu tās strādājošo iedzīvotāju atliekas".

- Nu nekā, - Aleksejs Ivanovičs sarauca pieri. - Kā jāsāk darīt - visi krūmos, sasodītie velni! Un komisariāts arī naudu nepiešķir. Vajadzīga liela kaujas vienība, tomēr kādas tūkstoš dvēseles, vesels pulks, bet cik tad ierīču vajag? Kur tad lai es viņas rauju? Labi ka vēl  tev iedeva līdzekļus, lai attransportētu raķeti no Amerikas uz šejieni un veiktu remontu.

- Remontam savācu pats. Motors tagad ir jauns, labāks, es daudzko ņēmu vērā.

- Nu ko, tu esi lielisks inženieris, Mstislav Sergejevič, neviens cits izņemot tevi nesaprot Marsa tehnoloģijas, bet es lūk ... redzi ... Esmu kļuvis par lektoru.

Gusevs kaut kā bezcerīgi atmeta ar roku un sāka atvērt konjaku.

- Nu ko, iedzersim par Marsa pilnīgu un galīgu pievienošanu mūsu sociālistiskajai republikai, Mstislav Sergejevič? Nododiet tur sveicienus arī no Guseva, Aelitai, Ihiņai, ja viņa dzīva, lai neatceras ar sliktu bijušo pulka komandieri. - Gusevs iesmējās. - Droši vien atceras gan mani tie velni, sarīkoju viņiem pamatīgu revolūciju!

Loss bez vilcināšanās izdzēra pusglāzes konjaka. Caur dzīslām izplūda siltums, krūtis mīkstinājās, dzīve kļuva gandrīz patīkama.

- Nu, paliec sveiks, Mstislav Sergejevič, - Gusevs noslaucīja ūsas. - Turi ausis vaļā. Zeltu no turienes atved tā pavairāk. Es re, kaut ko atvedu, labi novērtēja... - Viņš aprāvās, piešķieba acis. - Tādas tās lietas. Es te tev katram gadījumam atvedu ieroci. Mauzeri, patronas, granātas. Ja nu pēkšņi noderēs.

Viņš ar karstu, mitru roku paspieda Losa plaukstu un grīļojoties iznāca ārā no šķūņa.

Aiz sastatnēm parādījās strādnieks Hohlovs, nosodoši pateica:

- Izplūdis tas jūsu draudziņš, re kāds purns sarkans, nobarots.

- Lieta nav purnā, - Loss melanholiski atbildēja. - Slikti, ka cilvēkam dvēsele palūgusi mieru. Lūk tu jau arī negribi lidot kopā ar mani?

- Negribu, - Hohlovs nopūtās, slaucīdams rokas lupatā. - Ko man tur darīt, uz tā Marsa? Man ir daudz ko jāizdara uz Zemes, ģimenei, bērniem.

Loss pasmīkņāja.

Viss bija gandrīz tāpat kā tajā dienā, pirms došanās prom, kad viņš ar palīgiem runāja par dzīvi, piedāvāja ceļot uz Marsu. Ne Hohlovs, ne Kuzmins neizmainīja savas domas par lidojumu, lai gan tās nebija bailes, bet drīzāk pragmatiskas ikdienas piesardzība - neatstāt mīļos, radus, ģimenes bez apgādnieka.

Loss izdzēra līdz galam Guseva konjaku un izgāja krastmalā. Viņu šūpoja, galvā šalca vējš. Bet domas skrēja uz priekšu, apsteidzot raķeti, un šķita, ka zem kājām drīz parādīsies draudīgi sarkanā Marsa bumba, Aelitas un no kara uz Zemes aizbēgušo Magacitlu pēcnācēju dzimtene. Zvaigznes uzlūkoja pie krastmalas žoga pieķērušos cilvēku un klusēja. Pūta auksts vējš. Loss nosala un atgriezās šķūnī, pie aparāta, kur bija silti.

Strādnieki demontēja sastatnes, sarunājās ikdienišķās balsīs, sprakšķēja mājīga uguns, un uz mirkli Losam šķita, ka viņš nav vientuļš.

- Aiu tu ira huske, Aelite? - viņš nomurmināja. - Vai drīkstu būt ar tevi, Aelita?

Neviens neatbildēja.

Loss nopūtās un devās gulēt.

Cits Zars

No bezgalīgajām kosmosa dzīlēm atlidoja apburoša sievietes balss, skumji atkārtojot nesaprotamā valodā:

- Kur tu esi, kur tu esi, kur tu esi. Debesu Dēls?