Un tā, vērpdams savu domu pavedienu, Mēliks uz brīdi iegriezās mājās un steigšus izēda trīsceturtdaļas šķīvja zivju zupas. Bet zivju zupai, tāpat kā limonādei, nepiemīt tāda iedarbība kā melnai kafijai; un Mēlikam, kad viņš apēda zupu, kā neienāca, tā neienāca prātā neviena asprātīga ideja, kas viņam palīdzētu tuvoties nospraustajam mērķim.
Noskalojis šķīvi, Mēliks atkal izsteidzās pa durvīm laukā un mudīgi devās pie Jirnasa, kur Ķerta un Kaurs viņu jau pagalmā gaidīja, kā bija norunāts.
— Vai Jirnasa vēl nav? — Mēliks, tikko atskrējis, jautaja.
Jirnasa vēl nebija. Toties Ķerta un Kaurs no Lēni tantes bija pārnesuši iepriecinošas ziņas.
Izrādījās, ka tenkas ir mazliet pārspīlētas, taču ne gluži nepamatotas. Ņemt turpmāk pienu no Lēni tantes aiz bailēm no apstarošanas bija atteikusies tikai kaimiņu Matilde, kurai piens galvenokārt vajadzīgs viņas četriem kaķiem.
— Tā ka Lēni tantes stāvoklis nebūt nav bezcerīgs,— Kaurs teica. — Un šī Matilde vispār ir mazliet jocīga.
Uz to Mēliks tikai sarauca uzacis.
— Vai nu jocīga vai ne, — viņš teica, — tomēr kaimiņu Matilde visiem pārējiem var būt bīstams paraugs.' Mēs taču negaidīsim, kamēr Lēni tantes stāvoklis patiešām kļūst bezcerīgs!
Sim viedoklim gribot negribot bija jāpiekrīt.
16
Ar bitēm viss nokārtojās necerēti laimīgi, tēvocis nedusmojās pat par to, ka Jirnass bija ļāvis tām aizlidot. Viņš paskaidroja: reizēm gadoties, ka bites spietodamas meklējot sev jaunu mājokli kaut kur pavisam tālu un smādējot to stropu, kuru dravnieks tām sagatavojis. Sevišķi tēvocis brīnījās par to, ka Jirnass tik drosmīgi skrējis pakaļ aizlidojošam spietam un to panācis. Tagad, kad bites bija atrastas koka dobumā, maisā pārnestas mājās un ieliktas tukšajā stropā, Jirnass par savu vareno skrējienu izpelnījās uzslavu.
— Tu biji īsti varens vīrs, ka neizlaidi bites no acīm, — tēvocis teica. — Citādi — projām tās būtu. Un mēs neiedomātos mežā meklēt bites.
— Tas gan, — Jirnass piekrita. — Skrējiens nebija vis pa jokam. Vajadzēja drāzties pat pa dārziem.
— Ak pa dārziem?
— Nu jā, — Jirnass stāstīja. — Kā tad citādi! Bites pa priekšu, es tām pakaļ. Bija jāsaņem pēdējie spēki, citādi nevarēju. Gan pāri sētām, gan pa dobēm, gan…
Tēvocis smējās.
— Tas tev būs bijis īsts barjerskrējiens.
— Tieši tā, — Jirnass apstiprināja. — Tomēr ne ikreiz man laimējās gludi tikt šķērslim pāri.
— Ak tad klupi arī un kriti uz deguna? — tēvocis vaicāja.
— Ne gluži tā… — Jirnass meklēja vārdus. — Bet
vienā dārzā nolūza pāris ķeizarkroņu. Es nevarēju visu laiku uz savām kājām vien skatīties.
Tēvocis nogrozīja galvu.
— Sitā kļūme tev laikam būs jāizpērk, kā tu domā?
Būs jāizpērk gan, Jirnass bija ar tēvoci vienis prātis un tūlīt jutās atvieglots, ka šis jautājums beidzot vienprātīgi izlemts.
Ne jau ķeizarkroņi nospieda Jirnasa sirdi. Cik reižu nebija gadījies, ka viena otra dārza puķe tika sabradāta spēles karstumā vai arī citā veidā! Bet te bija arī otra puse. Mēliks bija uzstādījis prasību, lai ciematā izplatījušās baumas tiktu atspēkotas tā, ka pircēji atkal ņemtu pienu no Lēni tantes. Taču viņš, Jirnass, ar savu vareno skrējienu šīs baumas bija vēl kuplinājis. Būtne skafandrā, kas lidojusi pāri sētai… Tik neticams gadījums tenkām par apstarošanu nāktu tikai par labu. Par to vairs nevarēja būt nekādu šaubu. Un, atvadījies no tēvoča, Jirnass stingri apņēmās notikušo nolīdzināt, par katru cenu nolīdzināt.
Iet pie Marju vecmāmiņas, lai vērstu par labu nepatīkamo starpgadījumu ar ķeizarkroņiem, nebija nekāds patīkamais pasākums. Te galvenais klupšanas akmens acīmredzot būs tā dēvētā paaudžu atšķirība. Kur nav īsti laba saprašanās. No vienas puses — sūri grūti audzētie ķeizarkroņi, no otras — neuzmanīgā skriešana. Taču todien Jirnasam bija radusies stingra pārliecība, ka īstam vīram jāspēj par saviem darloiem atbildēt. Tēvocis arī bija teicis, ka viņš, Jirnass, tiešām esot varens vīrs, neesot ļāvis bitēm pazust mežā. Tiesa, lai nosargātu bites, pašā pēdējā brīdī draugi viņam bija krietni vien palīdzējuši. Bet neprātīgā skriešana un nobradātie ķeizarkroņi — tā bija vienīgi viņa paša neveiksme, un tā viņam pašam arī jānokārto. Lai tad kāds mēģina teikt, ka Jirnass pēc savas iniciatīvas nekā nevar veikt, ka viņam viss jādara kopā ar citiem.
Pilns nelokāmas apņēmības Jirnass drīz vien nonāca pie Marju vecmāmiņas dārza vārtiņiem. Viņš tīri vai nobrīnījās, ka pirms dažām stundām bija varējis tik rotaļīgi viegli tikt pāri šai augstajai sētai ar smailajām latiņām. Tik tiešām varens barjerskrējiens. Ne velti tēvocis viņu nosauca par varenu vīru. Un īstam vīram vajadzīga drosme atbildēt par saviem darbiem. Drosme vispār ir teicama īpašība. Ne velti saka — drošam pieder pasaule.