Ļaunuma spogulis

Tieši šajās mokošajās minūtēs uz plašā ceļa, kas stiepās gar upi, uz faktorijas pusi virzījās milzīgs putekļu mākonis. Ja kāds varētu ielūkoties šī mākoņa iekšienē, tas saskatītu, ka putekļus saceļ vairāki desmiti varenu bifeļu, kas devās faktorijas virzienā. Visi bifeļi bija iejūgos, bet bez ratiem. Aiz bifeļiem, slēpjoties putekļu mākonī, gāja vairāki ziloņi, taču neviens nevarēja saprast, vai tie bija darba vai kaujas ziloņi, putekļu priekškars bija pārāk blīvs.

Vairāki dzinēji ķēdē skraidelēja apkārt bifeļu baram, kliedzot uz tiem, neļaujot tiem skriet uz upi padzerties, ko bifeļi vēlējās visvairāk.

Troksnis, ko radīja šī bara kustība, bija ievērojams, taču tas neizraisīja trauksmi vārtsargu karavīru vidū, jo tas bija miermīlīgs troksnis, kā mušu spindzoņa, rīsu kombaina čīksti, vai govju ganāmpulka māvieni.

Karavīri bija pārliecināti, ka bifeļu bars dosies garām faktorijas vārtiem un aizies tālāk. Bet nekā nebija. Bifeļi pie vārtiem sadrūzmējās un, ganu pamudināti, nogriezās faktorijas pagalmā.

Bifeļu bara priekšā karavīri atkāpās un kliedza, uzskatot, ka tas noticis dzinēju stulbuma dēļ.

Faktorijas pagalmā iebruka arvien vairāk bifeļu. Pie karavīriem jau skrēja apsardzes priekšnieks, sašutis par šo skatu.

- Pasakiet taču kāds šiem idiotiem! - Viņš kliedza. - Ja viņi neaizvāks savu ganāmpulku, es šaušu! Šī taču ir Lielbritānijas teritorija!

Bet bifeļi jau bija aizpildījuši visu teritoriju nojumju un noliktavu priekšā, un pirmie jau sāka ienākt nākamajā pagalmā, uz parādes laukumu ar karātavām.

Bifeļu izkliedētajai apsardzei palīgā no kazarmām izskrēja sipaji, pārsteiguma nomākti, mīkstā, mitrā karstuma apdullināti, tie tik tikko vilka ieročus un joprojām neuzdrošinājās šaut, nesaprotot, kas ir viņu ienaidnieks.

Leitnants Stjuarts, izskrējis no savas istabas tikai pantalonos un baltā kreklā, paķēris rokā zobenu, mēģināja disciplinēt karavīrus, bet tad atskanēja pirmais šāviens.

Sākumā neviens nesaprata, ka šauj no mazām platformām, kas bija piestiprinātas uz ziloņu mugurām.

Izrādījās, ka tie ir kaujas ziloņi.

Jaukais, dzīvespriecīgais leitnants Stjuarts nokrita bez dzīvības, jo Nga Dins trāpīja odam lidojuma laikā.

Šis šāviens un bifeļu bara troksnis sasniedza ieslodzītos cietumā un lika viņiem sastingt uz vietas, ieklausoties.

Tikmēr aizvien vairāk sipaju skrēja uz parādes laukumu, taču bifeļu bars bija tik neparasts ienaidnieks, ka karavīri, kuri vēl jo vairāk, nemaz negaidīja uzbrukumu, jo šī diena bija taču paredzēta lieliskai izklaidei - publiskam nāves sodam, redzot pretim pavērstus ragus, un ienaidnieka kolonnu solidaritāti, apjukumā atkāpās.

Aicinot uz kauju iekliedzās trompete, - Anglijas faktorija sāka veikt novēlotus pasākumus, lai aizstāvētos. Mēģinot organizēt aizstāvību, aiz noliktavām, zālienā, majors Springfīlds apstādināja no kazarmām izskrējušos karavīrus, lai tos nostādītu kaujas ierindā, un pēc tam dotos kaujā, centrālās ēkas mastā tika pacelts karogs, aicinot pēc palīdzības "Drednautu" - karogs norādīja uz faktorijai draudošajām ārkārtējām briesmām... Tomēr, no kurienes radušās šīs briesmas un kas tās radījis, neviens faktorijā vēl nebija aptvēris.

Tikmēr gani, kuru skaits visu laiku pieauga un kuri izrādījās apbruņoti ar pistolēm un izliektiem zobeniem, skraidīja pa pagalmiem, šķūņiem, zem nojumēm, caur darbnīcām, noliktavām un pat pa ierēdņu telpām, radot briesmīgu troksni, šaujot, iznīcinot mēbeles, nogalinot visus, kas uzdrošinājās pretoties, un tajā pašā laikā izpildot sava vadoņa pavēli - par katru cenu atrast un atvest Ligonas kroņprincesi, viņas augstību Ma Doro, bez žēlastības iznīcinot ikvienu, kurš uzdrošināsies to aizkavēt.

Tā ka faktorijā neviens nezināja ligoniešu valodu, princesei adresētie kliedzieni burtiski piepildīja gaisu, gluži kā to austošā rītā mežu piepilda putnu kņada, nevienam neko neizteica, bez tam daudzi tos pieņēma par mežonīgo ganu kara saucieniem...

Doroteja, kas stāvēja blakus Aleksam, turēdama viņa roku un ieklausījās aiz durvīm skanošajos kliedzienos, sitienos un šāvienos, pēkšņi šajos kliedzienos saklausīja savu vārdu. Vai tas varētu būt?

- Esmu šeit! -  iekliedzās Doroteja ligoniešu valodā. - Esmu šeit!

Un uz mirkli apklusa.

Nelaimes biedri pārsteigti skatījās uz viņu.

Doroteja saprata, ka ir pienācis laiks atklāt savu noslēpumu, jo vissliktākais ir zaudēt nelaimes biedru uzticību tik grūtā brīdī.

- Tad kāpēc tu klusēji! - Kapteinis Ficpatriks iesaucās. - Pastāsti, kas tur notiek? Tu gribi teikt, ka faktorijā ielauzušies birmieši?

- Tā tik vēl trūka! - uztraucās viņa palīgs. - no oglēm ugunī. Viņi taču mūs nepasaudzēs.

- Viņi droši vien uzoduši, ka Vitls plāno nelielu, uzvarošu karagājienu. - sacīja artilērists.

- Tie nav birmieši, - paziņoja Doroteja.

- Tad kas viņi ir?

- Tie ir ligonieši.

- Un kas ir ligonieši?

Apsardzes telpā, kurā atradās cietuma apsardze, aiz durvīm atskanēja satrauktas balsis. Apsardzes priekšnieks nekādi nevarēja izlemt, vai sēdēt šeit, riskējot nokļūt slazdā, apsargāt notiesātos, vai mēģināt doties ārā un iesaistīties kaujā.