Ļaunuma spogulis

Doroteja Foresta tā nevarēja runāt.

Bet pulkvedis nezināja, ka tieši tā vajadzēja runāt Ligonas karalistes princesei.

Bija dzirdama zaru šalkoņa. Noliecies, cenšoties būt neredzams, garais pulkvedis, palecoties, bēga prom. Viena lieta ir nogalināt ienīsto meiteni. Pavisam kas cits, būt atpazītam un uzklausīt šīs meitenes aizrādījumu. Tieši aizrādījumu! Tas bija līdzvērtīgi kā uzklausīt aizrādījumu no zaķa. Un tagad sāk šķist, ka zaķim ir vilka zobi ... Kalpones balsī bija kaut kas biedējošs,  biedējoši  bija kā viņa piegāja pie loga, zinot, ka uz viņu šaus... Tas lika pulkvedim bēgt... jo viņš taču bija nācis nevis nogalināt, bet gan iedvest negantas, zemiskas bailes, likt viņai drebēt, gaidot nāvi. Ar to pulkvedim pietika. Bet tagad viņš bēg... velns parāvis! Pulkvedis paskatījās apkārt. Viņš jau bija aizskrējis pietiekami tālu prom no faktora mājas. Dīvaini, bet neviens nesatraucās, neatskrēja uz šāvienu - varbūt tāpēc, ka viņš izšāva no tāla faktorijas stūra, vai varbūt tāpēc, ka debesis zibeņoja un dārdēja ar tālu pērkonu - no okeāna šurp nāca negaiss.

Bet Doroteju sāka kratīt drebuļi.

Viņa saprata, ka nevar palikt savā istabā. Galu galā slepkava var atgriezties... vai atsūtīt palīgu. Un Doroteja basām kājām aizskrēja pie saimnieces. Tā vismaz nevēl nāvi. Doroteja zināja, ka Regīna šodien meklēs Džuliana glāstus, cerot, ka tomēr spēs ieņemt bērnu no sava likumīgā dzīvesbiedra un nebūs jāgriežas pie kāda no leitnantiem. Tātad saimnieces guļamistaba būs tukša. Doroteja apgūlās uz paklāja pie Regīnas gultas, un rītausmā, kad bailes bija atkāpušās, atgriezās savā istabā.

* * *

No rīta Doroteja devās uz tirgu, lai nopirktu Regīnai labus nogatavojušos mangustīnus, kurus piegādāja no Šanas ciematiem. Reizēm Doroteja ņēma līdzi sipaju, lai tasseko viņai un pasargā viņu no klaidoņiem vai zagļiem, un pēc tam nes mājās iepirkumu grozu. Bet šodien viņa iztika bez sarga. Jo pirms došanās uz bazāru viņa pasauca ekipāžu un lika važonim aizvest viņu uz Švedagonu.

Sāka līt. Pilieni skaļi sitās uz ekipāžas pītā jumta, gaiss bija mitrs un smaržoja pēc meža trupekļiem un upes ūdens.

U Džammapada izgāja uz verandas, tiklīdz viņam paziņoja, ka ieradusies Ma Doro.

Doroteja vecajam vīram pastāstīja par vakardienas tiesas procesu, un viņš nožēlā pašūpoja galvu, brīnoties par angļu netaisnību.

- Vai starp notiesātajiem ir kāds, pret kuru tava sirds nav vienaldzīga? Viņš viedi jautāja, kad Doroteja pabeidza savu noveli.

- Jā, - Doroteja vienkārši atbildēja. - Bet tagad par to nav jārunā, saija-do. Es aprēķināju: riteņi ir gatavi jau trīsdesmit lielgabaliem, lafetes  sagatavotas - četrdesmit. Rīt vai parīt viņi sāks likt lielgabalus uz lafetēm. Tas tiek darīts pagalmā, aiz dubultas sienas, lai neredzētu neviens birmietis. Bet es domāju, ka birmieši tik un tā uzzinās.

- Vai no lielā kuģa ir noņemti visi ieroči? - jautāja vecais mūks.

- Es domāju, ka uz kuģa joprojām ir palikuši kādi divdesmit lielgabali.

- vajag lai no kuģa noņem visus vai gandrīz visus lielgabalus, - sacīja U Džammapada. - Jo, kad atnāk tēvoča ļaudis, uz kuģa nedrīkst būt daudz lielgabalu. Viņi var sākt šaut ...

Vecajam bija taisnība.

- Un tomēr es domāju, ka tēvocim laiks doties ceļā. Galu galā viņam vēl jāsavāc pietiekama armija, lai pakļautu Rangūnu un tur esošos birmiešus, un ieņemtu faktoriju. Un tas nebūs viegli.

- Princese, - vecais mūks pasmīnēja, - atstāj to vīriešu ziņā.

- Labi, man jāsteidzas, saija, - Doroteja sacīja.

- Bet ko saka tavs spogulis? - jautāja U Džammapada.

Doroteja parādīja abatam spoguli, un viņš pabrīnījās par dēmonu spēku, kas spējuši izgatavot šādu spoguli. Viņš pat ieteica Dorotejai to izmest. Doroteja viņam nesāka stāstīt par savu iekšējo balsi un par to, kā viņa jau iepriekš zināja, kas un kur viņai jāsameklē. Viņa par to večukam stāstīt nedrīkstēja, jo tas būtu nodomājis, ka viņa nonākusi dēmonu varā.

Doroteja tirgū nopirka nepieciešamo un, dodoties mājās, kā vienmēr gāja garām cietumam. Cietums bija zema baļķu konstrukcija ar maziem augstu izgrieztiem logiem zem paša jumta. Pie ar dzelzs stieņiem apkaltajām durvīm, vienmēr bija karavīri, un ne jau sipaji, bet īsti angļi.

Reiz Doroteja uzkliedza:

- Aleks!

Bet viņa nesadzirdēja atbildi - kareivis ar kliedzienu uzklupa viņai, lai viņa bēg no šejienes, kamēr viņš nav paziņojis  pulkvedim Blekberijam.

- Būtu nu nokaunējies Čārlij, - viņam teica Doroteja, - tu apsargā varonīgus britu virsniekus. Viņā saulē par to tevi cepinās uz pannas.

- Viņā saulē vēl jānonāk, - karavīrs atgaiņājās.

Doroteja pastāstīja saimniecei par nakts šāvienu. Viņa neticēja, ka kaut kas tāds varētu notikt, bet Doroteja ieveda viņu savā istabā un parādīja sienā caurumu, kurā bija saskatāma apaļa lode. Tad Regīna pateica, ka tas bijis kaut kāds bandīts, bet ne jau nu pulkvedis. Un pateica, ka visu izmeklēs. Bet neko neizmeklēja, un Doroteja saprata, ka kundze zina un tic, ka uzbrucējs bijis pulkvedis.