Ļaunuma spogulis

- Es protestēju! - Blekberijs iebļāvās.  -Es paziņoju, ka tūlīt pēc šīs tiesas beigām es pieprasīšu no vietējām Lielbritānijas varas iestādēm arestēt šo raganu un birmiešu spiegu.

Nepazīstama balss jautāja:

- Vai tieši tāpēc jūs iebilstat pret viņas uzaicināšanu uz tiesu?

- Tas ir komandors Stouns, "Drednauta" kapteinis, - Stjuarts paskaidroja.

- Esmu pārliecināts, - Blekberijs stingri paziņoja, paceldams balsi, - ka viņas liecība tiesai ir bezjēdzīga. Viņa nevar sniegt nekādus pierādījumus par tēmu, kurā neko nejēdz.

- Eh, Dorotej, - Stjuarts klusi piebilda. - Es par tavu galvu nedošu pat trīs pensus.

Diemžēl Doroteja saprata, ka Stjuartam ir taisnība. Pulkveža naids pret viņu bija milzīgs, neizprotams, ārpus saprāta robežām. Tas bija, kā saka, naids no pirmā acu uzmetiena. Savulaik pat uz "Glorijas" klāja Regīna smejoties pieņēma, ka Blekberijs slepeni ir iemīlējusies Dorotejā, taču bez cerībām uz pretmīlestību un tāpēc atriebjas ... Tagad Doroteja pat nožēloja, ka nespējot noturēties, bija steigusies pie Aleksa. - pulkveža spiegi viņu par to jau bija informējuši, un viņš atriebsies stūrmanim.

- Šī meitene, - ķirurgs bija spītīgs, - bija liecinieks visam, kas notika. Viņa vairākas dienas pavadīja lazaretē un kopā ar mani pārsēja ievainotos. Kad parastie matroži atgriezīsies no gūsta, viņi varēs apstiprināt, cik nesavtīgi un kristīgi izturējās mis Foresta. Matroži noteikti viņai pastāstīja gan par kaujas gaitu, gan par virsnieku uzvedību. Ja viņu rīcībā, tāpat kā manējā, būtu kaut kas nosodāms, viņa par to noteikti izstāstītu.

- Apklustiet, doktor Strengl, - atskanēja mistera Vitla balss. - Kā kara tiesas priekšsēdētājs es liedzu jums vārdu. Jautājums par manas sievas kalpones mis Forestas uzaicināšanu uz tiesu tika izskatīts, un tika atzīts, ka nav nepieciešams uzaicināt šo liecinieci uz augstāko tiesu. Kas attiecas uz jums, doktor Strengl, neviens negrasās jūs apsūdzēt, un jūs esat šeit uzaicināts tikai kā liecinieks, bet tagad es šaubos par jūsu objektivitāti un baidos, ka draudzīgas attiecības ar apsūdzētajiem slikti ietekmēs jūsu viedokli. Par ko es arī informēju šo tiesu. Tagad es lūgšu liecinieku, kuru pārstāv pulkvedis Blekberijs, ieņemt vietu šajā krēslā. Es lūdzu jūs zvērēt pie Bībeles, ka jūs runāsiet patiesību un tikai patiesību ...

Durvis no viesistabas pēkšņi atvērās, un tajās pēkšņi parādījās pulkvedis Blekberijs.

- To gan no jums, kungi, negaidīju, - viņš pārmetoši sacīja.

Doroteja mēģināja paslēpties aiz Stjuarta muguras.

- Ir neglīti noklausīties, ja visiem tika paziņots, ka tiesas process būs konfidenciāls. Tā spriedums un lēmumi tiks oficiāli paziņoti visiem kompānijas darbiniekiem ...

Tad Blekberijs ieraudzīja, neveiksmīgi paslēpušos Doroteju, un no dusmām kļuva mēms. Viņš tikai rādīja uz meiteni ar pirkstu un, skatītājiem par prieku, plātīja muti kā krastā izskalota zivs. Doroteja paskatījās uz akmeni gredzenā un redzēja, ka tas ir kļuvis gluži melns - tāds bija draudu spēks, kurus izstaroja pulkvedis. Un tad Doroteja tik ļoti nobijās, ka metās bēgt - viņa saprata, ka nekāds Stjuarts viņu neizglābs no pulkveža dusmām.

Kā vēlāk Stjuarts viņai pastāstīja, saniknotais pulkvedis no aiz jostas izvilcis pistoli, ar kuru, acīmredzot, viņam nevajadzēja atrasties pie tiesnešu galda, un tēmējis pakaļ Dorotejai. Tomēr meitene jau bija paspējusi aizbēgt, un virsnieki uzklupuši pulkvedim, mēģinot viņu atbruņot. Pistole tomēr izšāvusi, bet grīdā, tiesas sēde tikusi pārtraukta, jo Džulians Vitls nolēmis, ka sākušies nemieri, lai atbrīvotu noziedzniekus, bet misis Vitla izlēkusi pa atvērto logu un aizbēgusi. Tāpēc viņa ieskrēja savās istabās vienlaikus ar Doroteju. Abas sadūrās durvīs, karsti elpojot, mēģinot atgūties.

- Viņi tur šāva? - jautāja Regīna.

- Es domāju, ka šāva misters Blekberijs, - Doroteja atbildēja.

- Kāpēc viņam vajadzētu dumpoties?

- Vai tad viņš dumpojās?

- Bet ko tad viņš darīja? - Regīna kļuva nikna.

- Viņš gribēja mani nogalināt. Tāpēc, ka biju pieņemamajā telpā.

- Kāpēc tu atradies pieņemamajā telpā? Tu dumpojies?

- Mani paaicināja leitnants Stjuarts.

- Pietiek! - Regīna sāka kliegt. - Pietiek tev visur parādīties ar šo Stjuartu. Ja tu domā, ka viņš tevi apprecēs, tu nežēlīgi kļūdies! - Un tad misis Vitla sastinga ar pavērtu muti ... Viņa beidzot apjēdza, ka ir aizbēgusi no tiesas zāles un piedevām apkaunojoši nepiedienīgi, kamēr viens no vīriešiem - Blekberijs - gribēja nošaut viņas labāko un jau gandrīz piedoto lietu... Bet te vēl piedevām jāspriež tiesa nodevējiem... - Pietiek! - Viņa pavēlēja kalponei. - Tā ka tu paliktu mājās un nekur nevazātos, kamēr es neatgriezīšos. Saprati? Ja  nepaklausīsi, man vienalga pastāstīs, un tad es pateikšu Blekberijam, lai tevi nošauj pa īstam.

Pēdējie vārdi bija tukši draudi, taču Doroteja jutās tik satriekta, ka viņas kājas saļima, un viņai pietika tikai spēka pateikt saimniecei, ka pakļaujas šai pavēlei un dodas uz savu istabu.

Regīna uzreiz uzķēra svārku apakšmalu un skrēja atpakaļ uz tiesas namu. Šoreiz viņa atgriezās caur durvīm.