Ļaunuma spogulis

Savukārt pulkvedis Blekberijs to labi zināja.

Viņš satika Doroteju plašajā pagalmā iepretim galvenajai ēkai. Viņu ieraugot, viņš iebļāvās:

- Atnāci! Un tev pietika nekaunības atnākt?

- Kas noticis? - Doroteja izskatījās pārsteigta. Viņa izskatījās pilnīgi ikdienišķi, it īpaši tāpēc, ka rokā nesa nelielu grozu, ko nopirka uz Ķīnas ielas, pilnu nogatavojušos mangustānu, kurus mīlēja Regīna.

- Tu nezini kas noticis?

- Es zvēru, ka nezinu, ser.

Verandā uz kliedzieniem ienāca Stjuarts ar kādu savu biedru. Tad tur parādījās arī Regīna. Strādnieki, kas kalvē kala lielgabalu riteņu lokus, smiedamies pameta darbu - strīda aina starp garo, salīkušo angļu priekšnieku un jauko saimnieces kalponi viņiem šķita ļoti jautra un aizraujoša.

Lai gan to bija grūti nosaukt par ķildu: augstais kungs lēca uz meiteni, domādams viņu saraustīt gabalos, bet meitene apjukumā aizbildinājās, norādot uz mangustīnu grozu.

- Kā es varētu kādu nogalināt? - Viņa brīnījās. - Ar ko? Ar mangustīnu?

- Tev ir līdzzinātāji. Tās ir mūsu galvenās briesmas! Pietiek! Šis numurs tev neies cauri! Tūlīt pat ej uz pagrabu! Es tevi pats pakāršu rīt kopā ar pārējiem nodevējiem, jo ​​tu esi sliktāka par viņiem!

- Kas noticis, kas noticis? - taujāja misters Pimpkins, izveldams verandā savu milzīgo liemeni, pārklātu no augšpuses ar cepuri.

- Šī neliete tikko sarīkoja mana labākā aģenta slepkavību! - nespēdams savaldīties, kliedza Blekberijs. - Tas ir ērkšķis mūsu ķermenī, indīgs ērkšķis! Un, ja mēs no tā netiksim vaļā, tas mūs visus iznīcinās.

- Jūs gan es labprāt nogalinātu, - Doroteja drosmīgi atbildēja, cerot uz Pimpkina iejaukšanos. - Tāpēc, ka jums, mister Blekberij, ir par maz ienaidnieku vīriešu vidū, un jūs mani esat vajājis, apdraudot manu dzīvību no brīža, kad mani ieraudzījāt Londonā. Jūsu palīgi ir vairākkārt mēģinājuši mani nogalināt! Un tagad jūs uzdrīksties vainot mani par viena no viņiem nāvi. Protams, cīnīties ar mani ir vieglāk nekā ar Avas karali.

- Es tevi nogalināšu! - Blekberijs mēģināja izvilkt zobenu, bet viņam tas neizdevās, jo leitnants Stjuarts satvēra viņu aiz rokas.

- Kaunieties, pulkvedi, - viņš teica. - Pretējā gadījumā kā virsnieks es būšu spiests izaicināt jūs uz divkauju, aizstāvot britu pavalstnieces godu un dzīvību.

- Viņa nav britu pavalstniece! Viņa ir birmiešu spiedze!

- Ak Kungs! - Doroteja ieraudājās. - misis Vitla, jūs vienmēr esat bijusi tik laipna pret mani! Vai jūs atstāsiet mani, lai mani saplosa šis nelietis?

- Tu pati esi vainīga savā liktenī. - Negaidīti Dorotejai saimniece nolēma atteikties no viņas, atdodot viņu saplosīšanai. Kāpēc? Acīmredzot tomēr Regīnas dvēselē mīlestība pret labo kalponi tika uzvarēta cīņā ar piesardzību. Tagad bija radusies iespēja tikt galā ar pašas pagātni. Un saglabāt mieru ar bīstamo pulkvedi. Pagaidām bīstamo...

Regīna strauji pagriezās, un kleita pa priekšējo šuvi kārtējo reizi pārplīsa.

- Ah, atvainojiet, - iesaucās samulsusī misis Vitla un steigšus pameta verandu.

- Nost no ceļa, leitnant! - iekliedzās Blekberijs. - Ja jūs nevēlaties nonākt zem lauku kara tiesas, kurā es būšu priekšsēdētājs. Es apsolu jums uz visiem laikiem sabojāt karjeru, ja jūs nekavējoties neatkāpsieties no šīs ... šīs ...

- Pagaidiet, pulkvedi, neuztraucieties tik ļoti, - sacīja resnais misters Pimpkins, lielajām, slapjajām lūpām šķiebjoties juteklīgā smaidiņā. Šī meitene viņam ļoti iepatikās. - Jums ir nosliece uz pārspīlējumiem. Protams, miss...

- Miss Doroteja Foresta! - paziņoja leitnants Stjuarts, kurš jau bija soli atkāpies zem pulkveža spiediena un tagad tiecās atgriezties zaudētajās pozīcijās.

- Protams, miss Doroteja nav vainīga nopietnajos noziegumos, kuros jūs viņu apsūdzat. Esmu dziļi pārliecināts, ka jums nepieciešama ilgstoša atpūta, jāpaārstē nervi...

Misters Pimpkins pievērsa skatienu uz nestuvēm ar galdnieka ķermeni, kas netālu bija novietotas zālē. Ķermenis bija pārklāts ar raupju audeklu, no kura izvirzījās tikai kājas pelēkajās zeķēs un putekļainajās kurpēs.

- Vai tas ir jūsu aģents? - jautāja misters Pimpkins.

- Tieši tā! - Blekberijs izaicinoši atbildēja.

- Kā gan jūs, tādā bīstamā un, es teiktu, pat kritiskā brīdī, - ziloņcilvēks pamācoši ducināja, - ļaujat saviem padotajiem vazāties pa iekarojamo pilsētu pa vienam, eiropeiski apģērbtiem un, domājams, pat apbruņotiem... Bengālijā es nekavējoties atceltu no amata jebkuru virsnieku, kurš uzdrošinātos tik nepamatoti un vieglprātīgi izrīkoties ar savu padoto dzīvībām, naidīgā valstī. Kad līdz uzbrukumam ir atlikušas tikai dažas dienas, un jebkurš konflikts ar vietējiem iedzīvotājiem var izraisīt visa lielā pasākuma sabrukumu, daži pulkveži, kuri  iedomājušies sevi par nezin ko, izturas kā nesaprātīgi seržanti. Es lūdzu jūs, pulkvedi, atnākt kopā mani uz godājamā faktora mistera Vitla kabinetu, un tur mēs turpināsim šo sarunu.

- Klausos. - Blekberijs izskatījās kā nopērts suns.