Labas zīmes

Zēns loloja lielas cerības, jo šoreiz bija ievērojis visas instrukcijas par kontaktdakšas nomaiņu (Elektronikas rokasgrāmata zēniem, kā arī simts un viena droša, izglītojoša darbība ar elektrību, piektā lappuse). Krāsainie kontakt-vadiņi savienoti pareizi, ampēru plūsma pārbaudīta. Ņūtons atkal saskrūvēja ierīci. Tiktāl viss bija skaidrs.

Viņš iesprauda kontaktdakšu rozetē un nospieda slēdzi.

Mājā nodzisa visas gaismas.

Ņūtons staroja priekā. Nu jau labāk. Iepriekšējā eksperimenta beigās satumsa visa Dorkinga un ieradās elektrotīklu darbinieks - parunāt ar mammu.

Ņūtonam piemita kvēla, nevaldāma kaislība pret visu, kas saistīts ar elektrību. Skolā bija dators, un pusducis klasesbiedru pēc stundām darbojās ar perfokartēm. Kad atbildīgais skolotājs beidzot padevās un atļāva Ņūtonam piebiedroties, zēns ievadīja datorā vienu vienīgu kartīti, kuru tas aprija un beigās liktenīgi noslāpa.

Ņūtons nešaubījās, ka datoriem pieder nākotne un, kad pienāks laiks, viņš būs gatavs stāties jauno tehnoloģiju avangardā.

Taču nākotnei bija savas ieceres. Un tās bija ierakstītas Grāmatā.

Ādams, prātoja misters jangs un izrunāja šo vārdu, lai dzirdētu, kā tas skan:

- Ādams. Hm.

Viņš skatījās lejup uz Nelabā, Karaļu iznīcinātāja, Bezdibeņa eņģeļa, Lielā Nezvēra, vārdā Pūķis, Šās Pasaules prinča, Melu tēva, Velna izdzimuma un Tumsas pavēlnieka zeltainajām cirtām.

- Vai zināt, - misters Jangs beidzot izšķīrās, - manuprāt, viņš tiešām izskatās pēc Ādama.

Nakts nebija nedz tumša, nedz vētraina.

Tumša un vētraina tā bija divas dienas vēlāk, apmēram četras stundas pēc tam, kad misis Doulinga un misis Janga ar attiecīgajiem jaundzimušajiem atstāja ēku. Neparasti tumša un vētraina, un uzreiz pēc pusnakts, kad vētra sasniedza kulmināciju, Čalotāju ordeņa klosterī iespēra zibens, aizdedzinādams sakristejas jumtu.

Cilvēki ugunsgrēkā necieta, taču pāris stundu laikā ēkai tika nodarīti ievērojami postījumi.

Dedzinātājs slapstījās turpat uz paugura, vērodams liesmas. Garš, kalsns - Elles Hercogs. Pirms atgriešanās pazemē tas bija pēdējais uzdevums, kas tika sekmīgi izpildīts.

Pārējo ar mierīgu sirdi varēja atstāt Kroulijam.

Hasturs devās mājup.

teorētiski azirafals bija erceņģelis, bet šais laikos ļaudis par to mēdza zoboties.

Jāatzīst, ka nedz viņš, nedz Kroulijs labprātīgi neizvēlētos viens otra sabiedrību, taču abi bija cilvēki, vismaz ārēji, un Mazais līgums līdz šim bija darbojies visnotaļ labi. Turklāt, seštūkstoš gadus redzot savā tuvumā vienu seju, nav iespējams pie tās nepierast.

Mazais līgums bija pavisam vienkāršs, īstenībā tik elementārs, ka nebūtu pelnījis lielo sākuma burtu, pie kura tas tika vienīgi ilgās pastāvēšanas dēļ. Tā pamatā bija vienošanās, ka daudzi izolēti darbinieki, strādājot neparastos apstākļos tālu no priekšniecības, satuvinās ar pretinieku, saprotot, ka viņiem ir vairāk kopēja ar tiešo pretinieku nekā ar tālumā esošo sabiedroto. Bez vārdiem tika nolemts zināmā mērā neiejaukties pretējās puses darbībā. Līgums garantēja, ka neviens īsti neuzvar, bet arī nezaudē, un abi varēja priekšniecībai ziņot, ka tiek veikti plaši pasākumi cīņā pret viltīgo, labi informēto pretinieku.

Tāpēc Kroulijam neviens netraucēja pa savam veidot Mančestru, kamēr Azirafals mierīgi darbojās Šropšīrā. Kroulija rokās nonāca Glāzgova, bet Azifaralam tika Edin-burga (nedz vienu, nedz otru neinteresēja Miltonkīnsa, lai gan abi ziņoja par panākumiem).¹²

Protams, šķita dabiski, ka vienam otru jāatbalsta jebkurā gadījumā, kad to prasa veselais saprāts. Galu galā abiem bija eņģeliska izcelsme. Ja viens devās uz Hallu aši kadu pakārdināt, šķita loģiski žigli aizskriet uz pilsētas otru galu un piešķirt ari mirkli debešķīgas ekstāzes. Tas t iktu paveikts jebkurā gadījumā, un veselais saprāts abiem deva vairāk brīva laika un samazināja izdevumus.

Azirafals dažreiz juta sirdsapziņas pārmetumus, taču gadsimtiem ilgā uzturēšanās cilvēku vidū atstāja uz viņu ne mazāku iespaidu kā uz Krouliju, vienīgi uz pretējo pusi.

Turklāt priekšniecību, šķiet, neuztrauca, ko kurš dara; galvenais jau bija rezultāts.

Šobrīd Azirafals stāvēja blakus Kroulijam Sentdžeimsa parkā pie dīķa un baroja pīles.

Parka pīles bija tik pieradušas pie slepenajiem aģentiem, kas konfidenciālu tikšanos laikā baroja tās ar maizi, ka tām bija attīstījies pašām savs Pavlova reflekss. Pietiktu ielikt Sentdžeimsas parka pīli laboratorijas krātiņā un parādīt attēlu ar diviem vīriem (vienu - mētelī ar kažokādas apkakli, otru - tumšā mētelī ar šalli ap kaklu), un putns cerīgi skatītos augšup. Izlepušākās pīles gaidīja rupjmaizi no Krievijas kultūras atašeja rokām, bet M19 priekšnieka mestās izmirkušās tostermaizes drusciņas ar rauga ekstraktu bija lielāko gardēžu prieks.

Azirafals pameta garoziņu noplukušam pīļtēviņam, kas to paķēra un acumirklī nogrima ūdenī.