Labas zīmes

Tieši tobrīd māsa Mērija ienāca ar tēju. Sātaniste vai ne, bet viņa bija sameklējusi šķīvi un salikusi uz tā glazētus cepumus. Tādus parasti atrod tikai pašā kārbas apakšā. Misteram Jangam tika cepums ar glazūru, sārtu kā ķirurga nazis pēc operācijas. Uz tās rēgojās balti glazēts sniegavīrs.

- Diez vai jūs tādus bieži ēdat, - mis Mērija teica, - jūs tos saucat par cepumiem, mēs - par biskvītiem.

Misters Jangs jau atvēra muti, lai pateiktu, ka jā, tik tiešām, ka pat cilvēki Lūtonā... bet tad istabā iesteidzās galīgi aizelsusies mūķene.

Pametusi skatienu uz māsu Mēriju, viņa saprata, ka misters Jangs nekad nav stāvējis pentagrammas iekšpusē, tāpēc tikai pamāja uz mazuli A un piemiedza aci.

Māsa Mērija par atbildi pamāja un arī piemiedza aci.

Mūķene izstūma ratiņus ar zīdaini laukā.

Cilvēku saziņā pamirkšķināšanai ir plaša spektra nozīme. Ar to var daudz ko pateikt. Piemēram, jaunā mūķene pauda:

Velns parāvis, kur tu biji? Piedzima mazulis B, mēs jau bijām gatavas abus samainīt, bet tu ar Nelabo, Karaļu iznīcinātāju, Bezdibeņa eņģeli, Lielo Nezvēru, vārdā Pūķis, Šās Pasaules princi, Melu tēvu, Velna izdzimumu un Tumsas pavēlnieku sēdi pavisam citā istabā un mierīgi dzer tēju. Vai saproti, ka mani tikko gandrīz vai nošāva?

Kā viņai šķita, māsas Mērijas acs piemiegšana pauda, lūk, ko:

Nelabais, Karaļu iznīcinātājs, Bezdibeņa eņģelis, Lielais Nezvērs, vārdā Pūķis, Šās Pasaules princis, Melu tēvs, Velna izdzimums un Tumsas pavēlnieks tepat vien ir, bet es nevaru runāt svešinieka klātbūtnē.

Taču māsa Mērija sākotnējo mājienu iztulkoja tā:

Viss kārtībā, māsa Mērij, es jau viņus pati samainīju. Tagad parādi, kurš bērns ir lieks, es viņu paņemšu, bet tu turpini dzert tēju ar Viņa Ekselenci, Amerikas kultūras atašeju.

Tāpēc māsas Mērijas atbildes mājiens nozīmēja:

Mīļā, tas ir mazulis B, ved viņu projām un neliedz man patērzēt ar Viņa Ekselenci. Jau no sākta gala gribu viņam pajautāt, kāpēc debesskrāpjos iebūvē spoguļus...

Misters Jangs tādus sīkumus un smalkumus pat neievēroja, ārkārtīgi samulsis no šīs slepenās saziņas. Jā, režisors Rasels zināja, par ko runā, tiesa kas tiesa.

Māsas Mērijas kļūmi otrā mūķene noteikti pamanītu, taču viņu pašu bija satraucis tas, ka misis Doulingas istabā viņu bija uzmanīgi vērojuši drošības dienesta vīri, turklāt ar augošu nemieru. Drošībnieki bija apmācīti reaģēt uz cilvēkiem garos, plīvojošos tērpos, ar augstām, plīvojošām galvassegām un tagad cieta no signālu sadursmes. Bet signālu sadursme nav tas labākais, kas jāpieredz bruņotiem vīriem, sevišķi, ja viņiem vienlaikus jābūt par dzemdību aculieciniekiem - un dabiskas dzemdības nav tradicionāla Amerikas jauno pilsoņu laišana pasaulē. Viņi ari bija dzirdējuši, ka mājā esot lūgšanu grāmatas.⁷

Misis Janga sakustējās.

- Vai esat jau izvēlējušies bērnam vārdu? - misis Mērija šķelmīgi pajautāja.

- Hm, - misters Jangs norūca. - Nē. Vēl jau ne. Ja būtu meitene, sauktu par Lusindu kā manu māti. Vai ari par Žermēnu, kā gribēja Deirdre.

- Manuprāt, Vērmelis ir skaists vārds, - mūķene atsauca prātā klasiku.⁸ - Vai Damjens⁹. Damjens ir ļoti iecienīts.

anatēmai divaisai bija astoņarpus gadu, kad viņa lukturīša gaismā zem segas lasīja Grāmatu. Vārdu viņai bija devusi māte, kas reliģiski pārāk izglītota nebija, tomēr nejauši kaut kur to bija redzējusi un uzskatīja par jauku meitenes vārdu.¹⁰

Citi bērni mācījās no parastām ābecēm ar krāsainiem attēliem, kuros bija āboli, bumbas, circeņi un tā tālāk. Bet ne jau Divaisu ģimenē. Anatēma iemācījās lasīt no Grāmatas.

Ābolu un bumbu vietā tajā bija astoņpadsmitā gadsimta gravīra ar Agnesi Nateri uz sārta, kura par to, šķiet, daudz nebēdāja.

Pirmais vārds, kuru Anatēma iemācījās, bija jauks. Reti kurš astoņarpus gadus vecs cilvēks zina, ka jauks nozīmē ari skrupulozi precīzs, bet Anatēma gan.

Otrais vārds bija precīzs.

Pirmais teikums, kuru viņa dzīvē izlasīja skaļi, bija: