Labas zīmes

Eņģelis pagriezās pret Krouliju.

- Nu vai zini, dārgais, - viņš nomurmināja.

- Atvaino, - Kroulijs atsaucās. - Es aizmirsos.

Pīļtēviņš dusmīgi iznira no ūdens.

- Mēs, protams, zinājām, ka kaut kas briest, - Azirafals turpināja, - tomēr nezin kāpēc šķita, ka tādas lietas notiek Amerikā. Viņiem tas patīk.

- Viss vēl var gadīties, - Kroulijs drūmi atbildēja, skatienam domīgi aizklīstot pie Bentley pamatīgi piestiprinātā rezerves riteņa.

- Nūja. Amerikāņu diplomāts, - eņģelis secināja. - Var just, ka dažiem te patīk izrādīties. It kā Armagedons būtu kāds kino grāvējs, kas jānotirgo iespējami daudzām valstīm.

- Pilnīgi visām, - Kroulijs pamāja. - Visai zemei, visām tās valstībām.

Azirafals pameta pēdējās maizes drupatas pīlēm, kas aizpeldēja uzmākties Bulgārijas jūrniecības atašejam un zaglīgam vīrietim ar kaklasaiti Kembridžas krāsās, bet tukšo turzu iesvieda atkritumu kastē.

Eņģelis pagriezās pret Krouliju.

- Mēs noteikti uzvarēsim, - viņš teica.

- Bet tu jau to nemaz negribi, - velns atbildēja.

- Kāpēc tu tā domā?

- Paklau, - Kroulija balsī skanēja izmisums, - cik jums ir mūziķu, ko? Es runāju par īstiem profesionāļiem.

Azirafals apjuka.

- Nu, es domāju... - viņš iesāka.

- Divi, - pabeidza Kroulijs. - Elgars un Lists. Tas arī viss. Pārējie pieder mums. Bēthovens, Brāmss, visi Bahi, Mocarts un visi pārējie. Vai tu spēj iedomāties nemirstību kopā ar Elgaru?

Azirafals aizvēra acis.

- Vaimandieniņvai, - viņš izdvesa.

- Tā nu tas ir, - Kroulijs uzvaroši smaidīja, zinādams Azirafala vājo vietu. - Nekādu kompaktdisku. Nekādas Albertholas. Nekādu promenādes koncertu. Nedz arī Glin-debornas operas. Tikai debešķīgas harmonijas no rīta līdz vakaram.

- Nebaudāmi, - eņģelis nomurmināja.

- Tu gribēji teikt: kā ola bez sāls. Man kaut kas ienāca prātā. Sāls nav, olu nav. Nav laša diļļu mērcē. Nav burvīgo restorāniņu, kur viesmīļi tevi pazīst. Nav Daily Telegraph krustvārdu miklu. Nav mazo antikvariātu. Nav ari grāmatnīcu. Nav interesantu senu izdevumu, nav... - Kroulijs bija sasniedzis Azirafala interešu sfēras robežas, - reģentu laikmeta sudraba tabakdožu...

- Bet pēc mūsu uzvaras dzīve kļūs labāka! - eņģelis noķērca.

- Un pulka garlaicīgāka. Paklau, tu taču zini, ka man taisnība! Ar arfu tu būtu tikpat laimīgs kā es ar dakšām!

- It kā tu nezinātu, ka pie mums arfas nespēlē.

- Bet mēs nelietojam dakšas. Es runāju pārnestā nozīmē.

Abi saskatījās.

Azirafals iepleta eleganti manikirētās rokas.

- Vai zini, manējie dedzīgi to vēlas. Tas taču ir galvenais, saproti. Pēdējā lielā pārbaude. Liesmojoši zobeni, četri jātnieki, asiņu jūra un pārējās garlaicīgās būšanas. -Viņš paraustīja plecus.

- Un tad - spēle galā, ielieciet jaunu monētu? - Kroulijs jautāja.

- Dažreiz man grūti izsekot tavai domu gaitai.

- Man patīk jūras tādas, kādas tās ir. Tam visam nav jānotiek. Lai pārliecinātos par to, ka esat visu izveidojuši pareizi, jums tomēr nevajadzētu rīkot pārbaudi, kas sagraus visu pasauli.

Azirafals atkal paraustīja plecus.

-Tā jau saucas tā neaptveramā gudrība. - Eņģelis nodrebēja un savilka mēteli ciešāk ap augumu. Virs pilsētas biezēja pelēki mākoņi.

- Aiziesim uz kādu siltu vietiņu, - viņš ierosināja.

- Vai tas būtu ielūgums? - Kroulijs noņurdēja.

Brīdi abi gāja, drūmi klusēdami.

- Nav jau tā, ka es tev nepiekristu, - brizdams pa zāli, eņģelis sacīja. - Taču es nedrīkstu nepaklausīt. Tu taču zini.

- Man jau tas pats, - Kroulijs pamāja.

Azirafals pašķielēja uz viņu.

- Beidz, - viņš teica. - Tu taču esi velns.

-Jā, bet manējie atbalsta nepaklausību tikai vārdos. Par atsevišķiem nepakļaušanās gadījumiem draud bargs sods.

- Par nepakļaušanos viņiem?

- Tieši tā. Esi pārsteigts? Diez vai. Cik, tavuprāt, mums vēl laika atlicis?

Kroulijs pamāja uz automašīnu, un tās durvis atslēdzās.

- Pareģojumos trūkst vienprātības, - eņģelis ieslīdēja pasažiera sēdeklī. - Vismaz līdz gadsimta beigām, lai gan zināmas parādības gaidāmas agrāk. Pagājušās tūkstošgades pravieši vairāk aizrāvās ar atskaņām, nevis precizitāti.

Kroulijs pamāja uz aizdedzes atslēgu. Tā pagriezās.

- Kas tieši? - viņš pajautāja.

- Tu jau pats zini, - eņģelis laipni atbildēja. - Un pasaules gals tad nāks, gadā tajā un tajā. Pirmajā, otrajā vai trešajā, vai nav vienalga. Trūkst tikai labas atskaņas vārdam “sestajā”, varbūt tieši tāpēc tas būs īstais!

- Un kas tieši gaidāms?

-Teļi ar divām galvām, zīmes debesīs, zosis lidos atmuguriski, zivju lietus. Apmēram tā. Antikrista klātbūtne ietekmēs dabisko cēloņseku virtenes.

-Hm.

Iedarbinājis dzinēju, Kroulijs kaut ko atcerējās un no-knakšķināja pirkstus.

Riteņu saslēgi pazuda.

- Braucam pusdienās, esmu tev parādā no... kur un kad tas bija...

- Parīzē, 1793. gadā, - Azirafals pateica priekšā.

- Tieši tā. Terora valdīšanas laikā. Jūsu darbs vai mūsu?

- Vai tik nebija jūsējais?

- Nekādi nevaru atcerēties. Lai nu kā, restorāns bija tīri labs.

Viņi pabrauca garām ceļu policistam, kura rokās pēkšņi aizdegās bloknots. Kroulijs neslēpa pārsteigumu.

- Esmu gandrīz vai pārliecināts, ka tā nav mana vaina, - viņš sacīja.

Azirafals pietvīka.