Uz lidjoslas mētājās apsūbējis metāla kronis un svari. Šoferis saņēma tos ar knaiblēm un ielika kārbā.
Pēc tam viņš devās pie vīriem, kas dzēra vīnu.
- Atvainojiet, kungi, - viņš iesāka, - bet te vajadzēja būt arī zobenam, vismaz man tā teica, un es tagad nesaprotu...
Azirafals apjuka. Samulsis viņš pameta skatienu visapkārt, tad piecēlās un atklāja, ka apmēram stundu sēdējis uz zobena. Viņš pieliecās un to pacēla.
- Atvainojiet, - eņģelis sacīja un ielika zobenu kārbā.
Šoferis (ar
viss kārtībā un laikam viņus esot sūtījis pats Dievs, un viņam vajagot parakstu, lai apliecinātu, ka te bijis, un šī gan esot dieniņa, ko atcerēties, vai ne?
Azirafals un Kroulijs piekrita, un eņģelis parakstīja šofera pasniegto dokumentu, apliecinādams, ka svari, kronis un zobens saņemti labā kārtībā un jānogādā (adrese nesalasāma), bet nauda jāpārskaita uz (konta numurs izplūdis).
Šoferis jau gāja uz mašīnu, bet tad apstājās un pagriezās.
- Ja es pastāstītu sievai, kas šodien ar mani notika, -viņš mazliet skumīgi teica, - viņa nemūžam neticētu. Un es viņai nevarētu pārmest, jo pats arī neticu.
Pēc tam viņš iekāpa mašīnā un aizbrauca.
Kroulijs nedroši piecēlās un pastiepa roku Azirafalam.
- Ejam, - viņš teica, - aizvedīšu tevi uz Londonu.
Abi iesēdās džipā. Neviens viņus neaizkavēja.
Džipā bija kasešu atskaņotājs - tādus parasti neatrast
pat visās amerikāņu militārajās automašīnās, taču Kroulijs bija pārliecināts, ka katrā viņa spēkratā jābūt atskaņotājam, tāpēc, tiklīdz viņš iekāpa, tas acumirklī uzradās.
Kasetē, kuru Kroulijs ielika atskaņotājā, bija Hendeļa
Svētdiena
(Pirmā diena viņu atlikušajā dzīvē)
Ap pusvienpadsmitiem avīžu zēns nolika pie Jasmīnu namiņa ārdurvīm svētdienas laikrakstus. To varēja paveikt trijos piegājienos.
Uz paklāja nobūkšķēja avīzes, pamodinot Ņūtonu.
Viņš atstāja Anatēmu guļam. Nabadzīte bija nopietni satricināta. Kad viņš Anatēmu apguldīja, viņa nezināja ne rīta, ne vakara. Visu dzīvi viņa bija ticējusi Pravietojumiem, un nu to vairs nebija. Droši vien jūtas kā vilciens, kas sasniedzis galastaciju, bet nespēj apstāties.
Turpmāk Anatēmas dzīve būs pilna pārsteigumu tāpat kā visiem. Labi gan.
Iezvanījās telefons.
Ņūtons metās uz virtuvi un pēc otrā zvana pacēla klausuli.
- Hallo! - viņš teica.
Klausulē sāka buldurēt māksloti draudzīga balss ar izmisuma pieskaņu.
- Nē, - viņš atbildēja. - Nepavisam. Starp citu, te nedzīvo Devisija, bet Divaisa. Viņa vēl guļ.
- Paklau, - Ņūtons turpināja, - esmu pārliecināts, ka viņa nevēlas nedz izolāciju, nedz dubultstiklus. Starp citu, viņa nav mājas saimniece, bet īrniece.
- Nē, es netaisos modināt un prasīt, - viņš sacīja, - un vēl, pasakiet man, mis... jā, mis Morrova, kāpēc jums svētdienas nav brīvas kā visiem?
- Svētdiena gan, - Ņūtons atbildēja, - protams, šodien nav sestdiena. Kāpēc lai būtu sestdiena? Tā taču bija vakar.
Goda vārds. Ko jūs gribat teikt... pazaudējāt dienu? Neko nesaprotu. Manuprāt, jūs esat pārāk aizrāvusies ar tirgošanos... Hallo?
Noburkšķējis viņš nolika klausuli.
Ak, tie pārdevēji pa telefonu! Labu galu viņi neņems!
Tomēr mirkli viņš mocījās šaubās. Svētdiena taču, vai ne? Uzmetis skatienu laikrakstiem, Ņūtons nomierinājās. Ja jau rakstīts
Attapies, ka ir virtuvē, Ņūtons nolēma sagatavot brokastis.
Viņš staigāja, cik klusu vien varēdams, lai nepamo-dinātu Anatēmu, tomēr katrs troksnītis šķita skaļš. Vecā ledusskapja durvis čīkstēja uz velna paraušanu. Krāns pilēja klusi kā cikādes dziesma, bet šķita dārdam kā pērkons. Turklāt neko nevarēja atrast. Beigās kā jebkurš cilvēks jau no laika gala, kurš vienatnē brokasto svešā virtuvē, viņš iztika ar nesaldinātu šķīstošo kafiju.1
Uz virtuves galda stāvēja apdedzis priekšmets gandrīz taisnstūra formā. Uz pārogļojušā vāka Ņūtons spēja izšķirt tikai dažus burtus:
Bet kā īsti viņi pie tās tika? Ņūtons atcerējās vīrieti, kas smaržoja pēc dūmiem un pat tumsā nenoņēma saulesbrilles. Un vēl kaut ko par skriešanu... zēnus ar velosipēdiem... nejauku sīkšanu... sīku, netīru seju, kas viņā noskatījās... viss virmoja prātā, ne gluži aizmirsts, tomēr uz atmiņas robežas, it kā nemaz nebūtu noticis.’ Kā gan tas iespējams?
Apsēdies Ņūtons blenza sienā, līdz beigās klauvējiens pie durvīm piespieda viņu atgriezties uz zemes.
Uz sliekšņa stāvēja neliela auguma vīrs melnā lietusmētelī ar kartona kārbu rokās. Saulaini smaidīdams, viņš sniedza to Ņūtonam.
- Mister... - viņš skatījās papīra lapiņā, ko turēja rokā, - Pulzifer?
- Pulsifers, - Ņūtons izlaboja. - Ar s, nevis z.