Nokrakšķēja zīmogs, uz galda kaut kas nošķindēja. Pēc
tam atskanēja īss ieelsiens, nočīkstēja ātri atbīdīts krēsls, ātri nodipēja soļi, aizcirtās durvis, ierūcās motors, un pa ielu aizbrauca automašīna.
Noņēmis no galvas pannu, Ņūtons iznāca laukā no aizdurves.
Paņēmis vēstuli, viņš nebija pārāk pārsteigts, redzot, ka tā adresēta misteram Dž. Bedikombam. Atlocījis lapu, viņš sāka lasīt.
Ņūtons apskatījās arī pārējās vēstules. Viena, jau sabirzusi, bija adresēta Džordžam Kreinbi:
Ņūtons pārlika, ko varētu nozīmēt
Trešajā vēstulē, kas bija domāta ziņkārīgajam misteram Baičānsam, bija rakstīts:
- Kas tad tas? - atskanēja Anatēmas balss.
Ņūtons apmetās riņķī. Atspiedusies pret stenderi, viņa apburoši žāvājās.
Ņūtons aizstājās priekšā galdam.
- Ai, nekas. Sajaukuši adresi. Nekas. Veca kārba. Reklāmas. Tu jau zini.
- Svētdienā? - Anatēma pagrūda viņu sāņus.
Paraustījis plecus, Ņūtons noskatījās. Viņa izņēma no
lādītes sadzeltējušo manuskriptu.
Godbijīgi nolikusi manuskriptu uz galda, Anatēma grasījās atšķirt pirmo lapu.
Ņūtons maigi uzlika uz viņas rokas savējo.
- Padomā labi, - viņš klusi teica. - Vai tiešām tu visu atlikušo dzīvi gribi būt Agneses mantiniece?
Anatēma pacēla acis.
Viņu skatieni sastapās.
bija svētdiena, atlikušās pasaules pirmā diena, pulkstenis rādīja ap pusdivpadsmitiem.
Sentdžeimsa parkā valdīja relatīvs klusums. Pīles, reālpolitikas speciālistes maizes jautājumā, sūdzējās par starptautiskās spriedzes samazināšanos. Tā tiešām bija, un ļaudis pulcējās birojos, lai saprastu, kāpēc tā notiek, kur pazudusi Atlantīda līdz ar trim starptautiskām delegācijām, tāpat arī - kas iepriekšējā dienā bija atgadījies ar visiem datoriem.
Parks bija tukšs, ja neskaita organizācijas M19 biedru, kas centās kādu savaņģot, un beigās abi samulsa, atklādami, ka abi pieder pie tās pašas organizācijas. Turpat netālu gara auguma vīrietis baroja pīles.
Vēl parkā bija Kroulijs un Azirafals.
Abi plecu pie pleca gāja pāri zālienam.
- Tas pats, - eņģelis secināja, - veikaliņš atkal vietā. Ne pēdu no sodrējiem.
- Antīku
- Es gan nevaru palielīties, - Azirafals atbildēja. - Neatceros, ka manā krājumā būtu grāmatas ar tādiem nosaukumiem kā
- Velns parāvis, jūtu līdzi, - Kroulijs teica, zinādams, cik dārga eņģelim bija grāmatu kolekcija.
- Līdzjūtību vari neizteikt, - Azirafals mundri atbildēja, - toties visas ir pirmizdevumi, es jau izpētīju
- Gaidīju, ka viņš pasauli pārvērtīs atpakaļ, kāda tā bija, - Kroulijs turpināja.
- Jā, - Azirafals pamāja. - Vairāk vai mazāk. Cik jau nu spēja, un humora izjūtas viņam arī netrūkst.
Kroulijs pašķielēja uz eņģeli.
- Vai tev pēdējā laikā ir bijuši sakari ar savējiem? -viņš pajautāja.
- Nav. Bet tev?
- Arī nav.
- Manuprāt, viņi izliekas, it kā nekas nebūtu noticis.
- Manējie tāpat. Birokrāti paliek birokrāti.
- Manējie acīmredzot gaida, kas notiks tālāk, - Azirafals turpināja.
Kroulijs pamāja un teica:
- Atvelk elpu. Izmanto iespēju, lai garīgi apbruņotos. Nostiprinātu aizsardzību. Sagatavotos lielajam notikumam.
Apstājušies pie dīķa, abi vēroja pīles, kas meklēja maizi.
- Tu saki? - Azirafals ierunājās, - man gan šķiet, ka šīs jau bija tas lielais notikums.
- Šaubos, - Kroulijs atbildēja. - Padomā pats! Manuprāt, viss izšķirsies, kad visi mūsējie nostāsies pret visiem viņiem.
- Kā? Tu domā, Debesis un Elle pret cilvēci?
Kroulijs paraustīja plecus.