Labas zīmes

- Protams, ja viņš visu mainīja, tad varbūt mainījās arī pats. Varbūt atbrīvojās no savām spējām un nolēma kļūt par cilvēku.

- Ak, es tiešām ceru, ka tā būs, - Azirafals pamāja. - Tomēr diez vai tiks pieļauta alternatīva. Hm. Kā tu domā?

- Ej nu sazini. Debesu un Elles ieceres ir neizdibināmas. Plāni pārklājas.

- Kā tu to domā?

- Nu, - Kroulijs turpināja (par to viņš bija domājis līdz galvassāpēm), - vai tad tu pats neesi par to domājis? Par savējiem un manējiem, Debesīm un Elli, labo un ļauno, un tā tālāk? Es domāju - kāpēc vispār tas viss vajadzīgs?

- Cik atceros, reiz bija dumpis un... - eņģelis stīvi iesāka.

- Nūja. Bet kāds cēlonis? Tā taču nevajadzēja notikt, vai ne? - Velna acis neprātīgi spīdēja. - Ikviens, kas var radīt Visumu sešās dienās, nepieļaus tādus sīkumus. Protams, ja vien pats to negribēs.

- Beidz! Prātiņ, nāc mājās! - Azirafalu pārņēma šaubas.

- Tas nekam neder, - Kroulijs turpināja. - Nepavisam ne. Apsēdies un kārtīgi padomā, un prātā ienāks ne tas vien. Piemēram, kāpēc cilvēkos modināt ziņkāri, bet pēc tam nolikt redzamā vietā aizliegtu augli, ar lielu neona pirkstu norādot: LŪK, KUR TAS IR!

- Neatminos gan, ka tur būtu bijis neons.

- Es runāju pārnestā nozīmē. Proti, kāpēc tā darīt, ja vien negrib, lai cilvēks to apēd, ko? Varbūt tu vienkārši vēlies redzēt, kas notiks? Varbūt tā ir lielā, neizskaidrojamā plāna sastāvdaļa? Pilnīgi viss. Tu, es, viņš, viss. Pārbaudījums, lai pārliecinātos, kā darbojas paša uzbūvētā sistēma? Beigās jāsāk domāt, ka tā nav liela Visuma šaha spēle, bet tikai sarežģīts pasjanss. Vari neatbildēt. Mums to nesaprast, jo viss ir...

-... NEIZSKAIDROJAMS, - pabeidza vīrs, kas baroja pīles.

-Jā, tieši tā. Paldies!

Viņi noskatījās, kā garā auguma svešinieks iemet tukšo turzu atkritumos un slāj projām pa zālienu. Kroulijs nogrozīja galvu.

- Par ko es pirmīt runāju? - viņš pajautāja.

- Neatceros, - Azirafals atbildēja, - laikam jau nekas īpašs nebija.

Kroulijs drūmi pamāja.

- Gribu iekārdināt tevi ar mazām pusdienām, - viņš nošņāca.

Abi kārtējo reizi devās uz Ritz, kur brīnumainā kārtā atkal atradās brīvs galdiņš. Varbūt pēdējā laika notikumi bija ietekmējuši dabu, jo, kamēr viņi ieturēja maltīti, pirmo reizi vēsturē Bārklijskvērā sāka pogot lakstīgala.

Satiksmes trokšņu dēļ neviens to nedzirdēja, tomēr fakts paliek fakts.

bija svētdiena, pulkstenis rādīja vienu.

Pēdējos desmit gadus raganu meklētāja Šedvela pasaulē visas pusdienas bija vienādas. Viņš sēdēja pie ļodzīgā, ar cigarešu galiem izdedzinātā galda savā istabā, šķirstīdams senu Raganu meklētāju armijas bibliotēkas² grāmatu par burvestībām un demonoloģiju - Nekrotelekomnikonu vai Liber Fulvarum Paginarum, vai ari sen iemīļoto Malleus Malleflcarum.³

Pēc tam sekoja klauvējiens pie durvīm un misis Treisija teica:

- Pusdienas, mister Šedvel.

Šedvels tad noburkšķēja:

- Nekaunīgā netikle.

Nogaidījis minūti, lai nekaunīgā netikle pagūst tikt atpakaļ savā istabā, viņš atvēra durvis un pacēla šķīvi ar aknām, kas vienmēr bija rūpīgi apsegts ar otru šķīvi, lai neatdziest. Pēc tam seržants paēda, daudz neuztraukdamies, ka var ar mērci aptraipīt grāmatu.⁴

Vienmēr viens un tas pats.

Tikai ne šajā svētdienā.

Pirmkārt, Šedvels nelasīja, bet tikai sēdēja.

Otrkārt, izdzirdējis klauvējienu, viņš uzreiz piecēlās un atvēra durvis. Taču steiga bija veltīga.

Šķīvja pie durvīm nebija, tikai misis Treisija ar kamejas brošu un neredzētu lūpu krāsas toni. Jā, arī smaržu mākonī.

-Jā, Jezebele?

Misis Treisija sāka runāt, aši un mundri, tomēr nepārliecinoši.

- Sveiks, mister Š, iedomājos, ka pēc beidzamo divu dienu pārdzīvojumiem būtu muļķīgi atstāt jums pie durvīm šķīvi, tāpēc uzklāju galdu. Nāciet...

Misters Š? Šedvels piesardzīgi sekoja.

Iepriekšējo nakti viņš atkal sapņoja. Nekas daudz gan atmiņā nepalika, tikai frāze, kas vēl aizvien atbalsojās viņa prātā un uztrauca. Sapnis izgaisa dūmakā tāpat kā vakarvakara notikumi.

Lūk, ko viņš atcerējās: Raganu meklēšanā nav nekā fauna. Es arī labprāt būtu raganu meklētājs. Tomēr tam būtu jābūt uz maiņām. Šodien mēs meklējam raganas, bet rīt slēpjamies, un tad būs raganu kārta meklēt MŪS...

Otrreiz divdesmit četru stundu laikā un otrreiz mūžā Šedvels iegāja misis Treisijas dzīvoklī.

- Sēdieties tur, - kaimiņiene pamāja uz krēslu ar apklātām atzveltnēm un mīkstu spilvenu, kā arī kājsoliņu.

Viņš apsēdās.

Misis Treisija ielika Šedvela klēpī paplāti un vēroja, kā viņš ēd. Pēc maltītes viņa to aizvāca, atvēra Guiness alus pudeli, ielēja glāzē un pasniedza Šedvelam. Kamēr viņš dzēra, misis Treisija malkoja tēju. Kad viņa nolika krūzīti uz galda, tā nervozi nošķindēja pret tasīti.