Labas zīmes

-Jā, jā, tas tiešām ir Lielais plāns, - Azirafals pieklājīgi, godbijīgi sacīja, tomēr izturējās kā cilvēks, kas politiķu sanāksmē uzdevis negaidītu jautājumu un stūrgalvīgi gaida atbildi. - Bet es jautāju, vai tas ir neizzināms. Gribu tikt skaidrībā.

- Vai nav vienalga? - nošņāca Metatrons. - Tas taču ir viens un tas pats!

Tiešām? Kroulijs prātoja. Laikam jau paši nezina. Velna sejā parādījās muļķīgs smaids.

- Tātad neesat pilnīgi pārliecināti? - Azirafals nelikās mierā.

- Mums nav lemts saprast neizskaidrojamo Plānu, -Metatrons atbildēja, - taču Lielais plāns, protams...

- Lielais plāns var būt tikai sīka visaptverošās neiz-skaidrojamības daļa, - Kroulijs iejaucās, - tāpēc no neiz-skaidrojamības aspekta jūs nevarat zināt, ka tas, kas tagad notiek, nav pareizi.

- Tasss ir rakstītssss! - Belcebuls auroja.

- Bet citur varbūt ierakstīts kaut kas pavisam cits, -Kroulijs turpināja, - un to jūs nevarat izlasīt.

- Ar lielākiem burtiem, - Azirafals piebilda.

- Un pasvītrots, - Kroulijs papildināja.

- Ar divām svītrām, - Azirafalam vēl šķita par maz.

- Varbūt tas nav pārbaudījums tikai pasaulei, - Kroulijs turpināja, - bet arī jums, ļaudis. Ko?

- Dievs ar saviem uzticīgajiem kalpiem nespēlējas, -Metatrona balsī jautās nemiers.

- Kā tad! - Kroulijs novilka. - Naivums tavā vecumā.

Visu skatieni pievērsās Ādamam, kas nopietni domāja.

Beigās viņš teica:

- Nesaprotu, kāda nozīme tam, kas rakstīts. Galvenais taču ir cilvēki. Visu, kas uzrakstīts, var taču arī nosvītrot!

Pār lidlauku pārlaidās vēsma. Augšā kā mirāža noviļ-ņojās sanākušie Visuma karapulki.

Iestājās klusums: tāds varētu būt dienu pirms Radīšanas.

Ādams stāvēja smaidīdams: sīks augums starp Debesim un Elli.

Kroulijs sagrāba Azirafala roku.

- Vai saproti, kas notika? - viņš satraukti čukstēja. - Viņu atstāja savā vaļā! Viņš izauga par cilvēku un nav ļaunuma vai labestības iemiesojums, bet vienkārši - cilvēks.

Un tad Metatrons paziņoja:

- Es domāju, ka man jākonsultējas par turpmāko darbību.

- Man arīdzzzan, - pamāja Belcebuls un pagrieza satracināto ģīmi pret Krouliju, - protams, es ziņošu, ka tu šššeit piedalījies, par to vari nešaubīties.

Pēc tam viņš paglūnēja uz Ādamu.

- Nezinu ari, ko par to teiks tavs Tēvs...

Nodārdēja apdullinošs sprādziens. Šedvels, kas vairākas minūtes bija satraukumā dīdījies kā uz adatām, beidzot spēja savaldīt trīcošos pirkstus un nospieda gaili.

Lodes izlidoja cauri gaisam, kur tikko bija stāvējis Belcebuls. Šedvels pat nenojauta, cik ļoti viņam paveicies, ka netrāpīja.

Debesis notrīcēja un atkal kļuva tādas kā parasti. Mākoņi pie apvāršņa sāka izklīst.

KLUSUMU PĀRTRAUCA MISIS TREISIJA.

- Vai viņi nebija jocīgi?

Tā viņa nemaz negribēja teikt, bet to, ko gribēja teikt, nespēja ietērpt vārdos, ja nu vienīgi varbūt kliedzot, tomēr cilvēka smadzenēm piemīt apbrīnojamas atjaunošanās spējas un vārdi Vai viņi nebija jocīgi liecināja par ātru izveseļošanos. Pēc pusstundas viņa jau domās, ka bijusi par daudz iedzērusi.

- Nu gan viss galā, kā tu domā? - Azirafals ierunājās.

Kroulijs paraustīja plecus.

- Baidos, ka mums ar tevi nē.

- Manuprāt, jums nav jāuztraucas,- Ādams mierināja. - Es par jums visu zinu. Neuztraucieties!

Pēc tam Ādams uzlūkoja VIŅUS, kuri centās neatkāpties ne soli. Brīdi padomājis, viņš teica:

-Jā, te viss bija pamatīgi sajaukts. Tomēr man liekas, ka citiem vislabāk būtu to aizmirst. Ne jau pavisam, bet vienkārši īsti neatcerēties. Un tagad iesim mājās!

- Tu taču nevari pamest darbu pusratā! - Anatēma panāca uz priekšu. - Padomā, ko vēl vari izdarīt! Kaut ko labu.

- Piemēram? - Ādama balsī iezagās aizdomas.

- Nu... iesākumam panākt, lai atgriežas vaļi.

Ādams piešķieba galvu.

- Un tad neviens viņus nenogalinās?

Anatēma vilcinājās. Labi būtu, ja varētu to apstiprināt.

- Ja cilvēki sāks viņus nogalināt, ko jūs man ieteiksiet darīt? - Ādams pajautāja. - Nē! Man vispirms viss jāizpēta. Ja reiz es sākšu iejaukties, tad tam nebūs gala. Vissaprātīgākais būtu likt cilvēkiem nonākt pie atziņas, ka, nogalinot vali, viņi dabū tikai beigtu vali.

- Tāda nostāja liecina par atbildības sajūtu, - Ņūtons secināja.

Ādams sarauca pieri.

- Veselais saprāts, nekas vairāk, - viņš atbildēja.

Azirafals uzsita Kroulijam uz pleca.

- Rādās, ka esam izdzīvojuši, - viņš sacīja, - iedomājies, kādas šausmas notiktu, ja mēs ar tevi būtu izturējušies profesionāli.

- Hm, - velns norūca.

- Vai tavs vāģis ir darba kārtībā?

- Laikam prasās pēc remonta, - Kroulijs atzinās.

- Es iedomājos, ka varētu šos labos ļaudis aizvest uz pilsētu, - eņģelis sacīja. - Nešaubos, ka esmu parādā pusdienas misis Treisijai un, protams, viņas izredzētajam.

Šedvels pameta skatienu pār plecu uz eņģeli, pēc tam uz misis Treisiju, kas uzvaroši smaidīja.

- Par ko viņš runā? - Šedvels prasīja.

Ādams piegāja pie VIŅIEM.

- Manuprāt, mums laiks doties mājās, - viņš teica.

- Bet kas īsti notika? - Pipars gribēja zināt. - Kas...

- Tam vairs nav nekādas nozīmes, - Ādams atbildēja.