Jezgas zeme

"Nāc, draudziņ!" Džo uzsauca. "Vini būs tā uztraukušies!"

Ejot cauri vārtiņiem un tālāk pa celiņu, Džo juta, ka viņu pārņem trīsas. Viss bija tik pazīstams, tomēr savāds kā tajās pirmajās dažās minūtēs pēc atgriešanās no brīvdienām,

tikai vēl vairāk. Viņš apskrēja mājai apkārt un iedrāzās vir­tuvē.

"Māmiņ! Tēt!" viņš kliedza. "Es esmu atgriezies! Sveika, Ella! Sveiki, dvīņi!"

Ella papurināja galvu un izgāja no istabas, pusbalsī mur­minādama. Dvīņi paskatījās viens uz otru un iesmējās.

"Vai labi izstaigājies?" apjautājās māmiņa, izslēgdama putekļu sūcēju, bet tēta elektriskais urbis nu šķita skanam vēl skaļāk.

"Jā," apjucis atbildēja Džo. Šķita, ka neviens nemaz nav uztraucies. "Bet es biju projām veselu mūžību!" viņš iesaucās.

"Apmēram pusstundu," māmiņa sacīja. "Tēja būs gata­va sešos. Tu varētu uzskriet savā istabā un padarīt to savu mājas darbu. Kas tur bija?"

"Eseja," paskaidroja Džo. "Mans neparastais piedzīvo­jums. "

"Vai tev ir prātā kāda doma?"

Džo pamāja ar galvu, un plats smaids parādījās viņam sejā. "Daža laba ir," viņš teica.

Jezgas zemē lielais trusis bija pabeidzis garo ceļojumu līdz Ragainā Barona pilij. Bensons, pamanījis to stāvam pie vārtiem, bija izgājis laukā paskatīties. Vienā no milzī­gajām priekšķepām viņš bija atradis iežmiegtu vēstuli un aiznesis to Ragainajam Baronam, kas bija aizņemts ar pa­pildus darbu sakņu dārzā.

"Kas tad nu, Benson?" Ragainais Barons aizkaitināts uz­klupa kalpam, vicinādams liekšķeri. "Es tev esmu teicis simtām reižu, lai ai netraucē mani, kad mēs ar Fifiju kopjam savus rāceņus." Viņš samiedza acis. "īpaši tad," viņš piebil­da, "ja tu gribi teikt, ka esi saņēmis vēl vienu stulbu vēstuli!"

Bensons pasniedza vēstuli. "Šī ir citāda," viņš paskaidroja.

Ragainais Barons to atvēra un sāka lasīt. Viņa sejas iz­teiksme mainījās no viegla aizkaitinājuma līdz neizmēroja­mam priekam. "Bet tā taču ir lieliska ziņa!" viņš iesaucās. "Klausies, Fifij. Tā ir no doktora Kampiena. Atvainojos par visiem saviem pēdējiem gājieniem..!' viņš lasīja. "Esmu nolēmis pārtraukt darbošanos. Lūdzu, pieņem šo mazo dāvanu kā manas draudzības apliecinājumu." Viņš pa­griezās pret Bensonu. "Kādu mazo dāvanu?" viņš jautāja.

"Tā ir ārā pie vārtiem," teica Bensons.

"Tad nes to šurp, nes to šurp," mudināja Ragainais Barons.

"Kā vēlies, kungs," atbildēja Bensons. Viņš izgāja no sakņu dārza un atgriezās mirkli vēlāk, vilkdams sev bla­kus lielu koka trusi.

"Oo! Dārza skulptūra!" iekliedzās Fifija. "Tā brīnišķīgi izskatīsies tur pie tās sienas, turklāt tas aizbaidīs visus tos nerātnos, rijīgos trušus un ķekatpeles no mūsu rāceņiem. Man tas patīk, Raguli! Man tas vienkārši patīk!"

"Man arī," piebalsoja Ragainais Barons. Viņš satvēra Fifijas roku. "Un es mīlu…"

Tobrīd atskanēja ļaunu vēstoša čīkstoņa. Likās, ka tā nāca no truša. Bensons, Fifija un Ragainais Barons palūkojās augšup un redzēja, kā truša pamatnē atveras lūka un parādās milzīga, tukla kāja.

"Volter?" bija dzirdama balss. "Volter!"

"Baronese?" jautāja Bensons.

"Ingrida?" Fifijai aizrāvās elpa.

"ĀĀĀĀĀĀHH!" iekliedzās Ragainais Barons.

Džo Džefersons sēdēja savā istabā pie rakstāmgalda ar pildspalvu rokā. Trokšņi vēl nebija norimuši. Ellas mūzi­ka dunēja viņam virs galvas, elektriskais urbis un putekļu sūcējs centās viens otru pārspēt apakšstāvā, bet dvīņi cīnījās tepat aiz durvīm.

Džo gan to neievēroja. Acis pievērsis papīram un atmiņām pilnu galvu viņš sāka rakstīt.

Nakts klājās pār Jezgas zemi. Saule bija norietējusi, debesis satumsa, un jau divi no tās trim mēnešiem bija uzlēkuši pār Pelējuma kalniem.. Viens no šiem mēnešiem bija tik violets kā sikspārņputns. Otrs bija. tik dzeltens kā milža apakšbikses veļas dienā…

Kad trīs krāsainie Jezgas zemes mēneši laidās aizvien ze­māk debesīs, tie apspīdēja Pelējuma kalnus un Smaržu pur­vu, Goblinpilsētu, Troļļu tiltu, Apburto ezeru un putekļainu ceļu, pa kuru steidzīgi gāja divi stāvi. Viens no tiem bija Fifija. Otrs bija neliela auguma, līkkājains un plikpaurains…

"Ak, Fifij," viņš sacīja. "Beidzot brīvi! Mēs tagad būsim kopā uz visiem laikiem un audzēsim ne ar ko nesalīdzi­nāmus rāceņu laukus."

"Tu un es, Volter. Tu un es," teica Fifija, cieši saspiez­dama viņa roku. "Pēc visa šī laika…" Fifija pagriezās pret viņu. "Ak, Volter, tu esi tikpat skaists kā todien, kad es tevi pirmoreiz satiku. Kāds kauns tik ilgi slēpt šos spēcī­gos, glītos vaibstus zem tās briesmīgās ragainās bruņucepures!"

"Kāds atvieglojums, ka tā vairs nav jāvalkā," Volters at­zina. "Tas svars, tas karstums, tā atbildības nasta viss pagaisis. Es jūtos kā pilnīgi jauns es!"

Pa to laiku pils rietumu spārna logā spīdēja gaisma. No loga naksnīgajās debesīs skanēja balsis.

"Oo, tā tev piestāv. Apsoli, ka nekad to neņemsi nost. Tu izskaties lieliski, Benson!"

"Vai tu tiešām tā domā, Barones?"

"Ak, Benson, tu tagad esi Ragainais Barons, iegaumē!" Meitenīgi smiekli pildīja gaisu. "Tu mani vari saukt par Ingridu!"

...