Jezgas zeme

Pols Stjuarts, Kriss Ridels

JEZGAS ZEME

Annai un Džekam.

.

.

.

.

...

.

.

.

Galvenie varoņi.

VĀRDS: Džo Džefersons NODARBOŠANĀS: Skolnieks VAĻASPRIEKI: Futbols, televīzija, strīdēšanās ar māsu MĪĻĀKAIS ĒDIENS: Jebkas, ko nav gatavojis Norberts

 VĀRDS: Randalfs Gudrais I Jezgas zemes vadošais burvis NODARBOŠANĀS: Mm… Jezgas zemes vadošais burvis

Īstenībā Jezgas zemes vienīgais burvis un viņš nav diez cik labs.

viņš arī īsti neizskatās pēc tāda.

VAĻASPRIEKI: Burvestības (Es domāju, jūs pārliecināsieties, ka burvestība ir tikai viena! Veronika) MĪĻĀKAIS ĒDIENS: Norberta gatavotas kurkuļu biezeņa pankūkas

VĀRDS: Henrijs NODARBOŠANĀS: Džo suns VAĻASPRIEKI: Pastaigas, vāveru dzenāšana, svešinieku dibenu apostīšana MĪĻĀKAIS ĒDIENS: Acīmredzot suņu barība

VĀRDS: Norberts Ne-Ļoti-Lielais NODARBOŠANĀS: Milzis

VAĻASPRIEKI: īkšķa sūkāšana, ēdiena gatavošana, īpaši kūku garnēšana MĪĻĀKAIS ĒDIENS: Viss

VĀRDS: Veronika NODARBOŠANĀS: Pazīstama ar lielo burvi Randalfu Gudro VAĻASPRIEKI: Sarkastiski izteicieni MĪĻĀKAIS ĒDIENS: Jebkas, ko nav gatavojis Norberts

VĀRDS: Ragainais Barons

NODARBOŠANĀS: Jezgas zemes valdnieks un Ingridas vīrs VAĻASPRIEKI: Valdīt un darīt visu, ko vien Ingrida viņam liek MĪĻĀKAIS ĒDIENS: Smirdelpas biezputra

VĀRDS: Doktors Kampiens (Kššš! Neizrunājiet viņa vārdu skaļi!) NODARBOŠANĀS: (KŠŠŠ! Neviens pat nezina, ka viņš ir!) VAĻASPRIEKI: (Vai jūs nedzirdējāt,

ko es nupat teicu?) MĪĻĀKAIS ĒDIENS: Uituļmaizītes

1. GRĀMATA ENGELBERTS MILZĪGAIS

.

Prologs

Nakts klājās pār Jezgas zemi. Saule bija norietējusi, de­besis satumsa, un jau divi no tās trim mēnešiem bija uzlē­kuši pār Pelējuma kalniem. Viens no šiem mēnešiem bija tik violets kā sikspārņputns. Otrs bija tik dzeltens kā milža apakšbikses veļas dienā. Abi mēneši bija pilni un spoži.

Zeme bija pilna trokšņu, jo dienas radījumi (tādi kā koku taiši, paugurzivis un sārtās smirdcūkas) vēlēja labu nakti nakts radījumiem (tādiem kā ķekatpeles, slinkumputni un sprāgstošās gāzes vardes), kuri nupat cēlās augšā.

Augstu virs to galvām sikspārņputni bija pametuši laktas un lidinājās violeti un dzelteni svītrotajās debesīs. Tiem savā starpā saskrienoties, gaisu pildīja raksturīgais izsau­ciens: "Au!"

Elfu mežā koki klanījās un liecās, dzestram vējam gau­dojot to zaros. Smaržu purvā stiegrie dubļi burbuļoja un plunkšķēja. Tālīnajos Milžu kalnos skanēja žļerkstēšana, kas cēlās no tūkstošiem sūkātu īkšķu, un tūkstoši mie­gainu balsu, kas murmināja "Mammīl!".

Mirguļojošas gaismas iedegās visā biezi apdzīvotajā Goblinpilsētā, un, gobliniem gatavojot vakara maltīti, gaisu pil­dīja smirdelpas biezputras un puņķumaizes smarža, un skaņas no pārāk daudzajiem pavāriem. "Vai tu tajā esi iespļāvis?" "Nē."

"Tad dari to, pirms es to šauju krāsnī." Tam visam pretstatā, Troļļu tiltu klāja auksta, drēgna tumsa. Troļļi, kas tur dzīvoja, nevarēja redzēt neko no tiem kāpostiem un rāceņiem, kurus viņi ēda vakariņās. No patiltes mitekļiem cēlās vinu zemo balsu rūkoņa.

"Vai kāds nav redzējis manu runkuli?" "Tur tas ir."

"AU.'Tā. ir mana galva!"

Kamēr violetās un dzelte­nās ēnas stiepās lejup no Dunošā kalna uz Ragainā Barona milzu pili tā pakājē, no visaugstākā torņa atska­nēja spalga balss. Šķita, ka vēl kāds no Jezgas zemes iemīt­niekiem nespēj atšķirt ēdamu sakni no galvas.

"Volter, tu rāceņpauri! VOLTER! Kur tu esi?'

Tā bija Ingrida, paša Ragai­nā Barona sieva, un viņa ne­maz nebija priecīga. "Nāku, mana mīlā," viņš atsaucās, kāpdams pa vītņu kāpnēm.

"Es nupat šajā katalogā ierau­dzīju kaut ko tādu, ko es patiesi

vēlos," Ingrida turpināja. "Dziedošie aizkari. Te rakstīts: "Ne­vienai sevi cienošai Ragainā Barona sievai nevajadzētu iztikt bez šiem apburtajiem logu aizsegiem, kas vakarā viņu maigi ieaijās miegā un nākamajā rītā viņu izjusti pamodinās ar dziesmu." Es gribu, lai mani ieaijā dziedošie aizkari, Volter. Es gribu, lai mani pamodina ar dziesmu. Vai ai mani dzirdi?"

"Skaļi un skaidri, mana mūža mīla," Barons garlaikots atbildēja. "Par daudz skaļi un skaidri," viņš pusbalsī no­murmināja.

Nākamajā mirklī trešais Jezgas ze­mes mēness mazs, koši zaļš debess ķermenis, kurš, liekas, parādījās, kad bija tādā noskaņā, izslīdēja debesīs, kopā ar dzelteno un vio­leto kaimiņu veidojot nevainoja­mu vienādmalu trijstūri. Trīs mē­neši apgaismoja Apburto ezeai, kurš zvārojās augstu virs zemes, un septiņas lieliskās mājaslaivas, kas šūpojās tā mirdzošajos ūdeņos.

Sešas mājaslaivas bija tumšas un pamestas. Septītā slīga eļļainā, oranžā lampas gaismā. Strupa augu­ma tukls indivīds, vārdā Randalfs, nolūkojās pa vienu no augšējiem logiem krāsaino mēnešu izkārtojumā. Uz plikā pakauša bija uzmeties papagailis.

"Norbert," viņš beidzot teica savam palīgam. "Astrālās zīmes ir labvēlīgas. Manu smailo cepuri, lūdzu. Es jūtu, ka man tuvojas burvestība!"