Jezgas zeme

No spēļu lācīšu ciešās burzmas vidus atskanēja doktora Kampiena balss. "Man vēl nav beigas!" viņš kliedza.

"Domāju, tu sapratīsi, ka ir gan," no paaugstinājuma teica Rodžers Grumbainais. Viņš vērsās pie tējkarotes. "Ved viņus projām," viņš sacīja.

Visi kā viens liels galda piederumu aplis virzījās uz Ņirgu mājas virtuves durvīm, līdzi grūžot, durstot un bak­stot Kutināšanas nodaļu.

"Visi nāciet līclzi," aicināja Rodžers Grumbainais. "Paceliet savas lodes un ķēdes un sekojiet man, vai ari jums ies secen visa izklaide."

Viņi sekoja galda piederumiem iekšā mājā un sadrūzmējās ap virtuves durvīm, skatīdamies doktora Kampiena bagātīgi mēbelētajā dzīvojamā istabā. Margrietiņām klāta oranža paklāja vidū galda piederumu armija aplenca Kutināšanas nodaļu, kas bija sapulcējusies priekšā aiz­slēgtajai burvestību grāmatas pultij kā avarējuša kuģa jūr­nieki metāliski spīdošā jūrā. Stūri grupa smeļamo kausu bija piespiedusi Kampienu un Kventinu pie sienas.

Džo ieinteresēts vēroja no durvīm. Pēkšņi ar dubultu atmugurisko salto mazais sudraba zobu bakstāmais (Saimons) uzlēca uz aizslēgtās kastes un sāka urbināt slēdzeni.

"Nē!" iekliedzās doktors Kampiens. "Nedari to!"

Lūka atvērās. Kutināšanas nodaļa noripoja lejā. Lūka aiz­krita ciet.

"Urā!" Džo pārkliedza Henrija satraukto riešanu.

"Cūkgaļaspīrāgi un olu krēms!" ieaurojās Nor­berts. "Es gribēju teikt, urā!"

"Bravo!" sauca burvji. "Tu neesi zaudējis meis­tara roku, Rodžer!"

"Lieliski, kungs!" teica Veronika.

"Atļauj man pievienot savus necilos apsveiku­mus," sacīja Randalfs. "Es ne brīdi nešaubījos par tevi, kungs."

"Ak, tas nebija nekas," pieticīgi atrunājās Rodžers Grum­bainais. "Šo domu man pasvieda doktors Kampiens."

"Vai es?" no kakta jautāja doktors Kampiens.

"Tu gribēji kaut ko spožu un mirdzošu, lai iekārdinātu pūķi, atceries? Kas gan varētu būt labāks par barona paša sudraba galda piederumiem?" Rodžers pasmaidīja, sejai savelkoties vienās grumbās. "Ak, tu domāji, ka esi tik gudrs, ļaujot man lasīt no burvestību grāmatas pa vienam vārdam katru reizi, visu laiku skatoties man pār plecu. Tu biji tik ļoti aizņemts ar Lielo burvestību grāmatu, ka nepa­manīji to mazo manis paša burvestību, kuru es veidoju."

"Nē, nepamanīju," drūmi teica Kampiens.

Burvji sāka aplaudēt. Mazā tējkarotīte Rodžeram pie kājām klusi nopūtās un paklanījās.

"Nolādēts!" nomurmināja doktors Kampiens.

"Tā nu jūs redzat," Rodžers Grumbainais turpināja, "tajā brīdī, kad viņš aizsūtīja projām galda piederumus, viņa liktenis bija noteikts. Pro­tams, tie nesteidzās no­kļūt te, bet viss ir labs, kas labi beidzas. Un, kas attiecas uz tevi!" Viņš nosodoši vērsās pie lielacainā rozā doktora Kam­piena. "Tev vajadzētu kaunēties par sevi," viņš paziņoja.

Rodžers noklepojās. "Viena tējkarote, lai valdītu pār tiem visiem, viena tējkarote, lai pieskatītu tos visus, viena tējkarote, lai nogādātu tos uz Ņirgu noru un būtu to vadone/Te tā ir…" Viņš beidza ar plašu žestu. "Tējkarošu pavēlniece!"

"Tā nav mana vaina. iMan bija briesmīga bērnība," Kampiens teica, nikni raudzīdamies uz Randalfu.

"Viņš ir traks!" sacīja Randalfs, koši pietvīkdams. "Pilnīgi traks, kad es jums saku."

"Jūs nezināt, ko man nācies piedzīvot," turpināja dok­tors Kampiens. "Man pilināja virsū ūdeni, mani vazāja apkārt aiz ausīm, mani piespieda gulēt mazītiņā gultiņā…"

"Jucis!" Neatlaidās Randalfs. "Galīgi jucis! Daru jums zināmu, ka tā ir karaliskā lieluma gulta."

"Pietiks!" asi uzsauca Rodžers Grumbainais. "Atdod at­slēgu piekļūšanai pie burvestību grāmatas, un mēs darī­sim beigas šīm blēņām reizi par visām reizēm."

"Atslēgu?" vaicāja doktors Kampiens. Viņa ķepa snie­dzās pie kakla. "Ēē… Šķiet, ka esmu to kaut kur nevietā nolicis."

"Vēl viens no taviem jokiem, Kampien?" jautāja Rodžers Grumbainais.

Randalfs izvilka roku no kabatas. "Domāju, ka šī ir tā, ko tu meklē, kungs," viņš teica.

Rodžers Grumbainais sarauca pieri. "Bet Randalf," viņš brīnījās. "Esmu pārsteigts! Kā tev tas izdevās?"

"Ak, tāpat kā tev, kungs, man ir daži paņēmieni pa ro­kai!" Randalfs staroja.

"Drīzāk tev uz galvas," iebilda Veronika, uzmetusies uz Randalfa smailās cepures.

"Aizveries, Veronika!"

Rodžers Grumbainais, šķērsojis istabu, piegāja pie pults un ielika atslēgu slēdzenē. Viņš to nevis pagrieza, bet trīs reizes uzsita pa to ar rādītājpirkstu. Atskanēja kluss klikš. Lūka palika aizvērta.

"Tas viss ir tehnikas jautājums," sacīja Rodžers, atvēr­dams kasti un izņemdams Lielo burvestību grāmatu. "Beidzot," viņš godbijīgi teica, cieši piespiezdams grāmatu sev pie krūtīm. "Tagad es spēšu atjaunot kādu kārtību Jezgas zemē."

Istabu pāršalca murmināšana. Randalfs neveikli mīņājās.

"Tagad tu par to dabūsi," Veronika iečukstēja viņam ausī.

"Aizveries, Veronika," Randalfs nošņāca.