Jezgas zeme

"Es tev nejautāju, Čārlij Kampien," rāmi sacīja Rodžers Grumbainais. "Īstenībā," viņš piebilda, atkal pievērsdamies burvestību grāmatai, "ir tikai viens, kas man tev jāsaka." Viņš vēlreiz pacēla rokas un izrunāja vēl kādus buramvārdus.

"Nevis Čārlijs Kampiens," protestēja doktors Kampiens, "bet Doktors. Doktors Kampiens, vai tu dzirdi? Doktors Kampiens no Ņirgu…"

Pēkšņi viņš apklusa. Viņa rozā spalva zaudēja mirdzu­mu; viņa zilās acis zaudēja spožumu. Viņš nokrita zemē un palika guļam nekustīgs, kluss…

Kādu brīdi neviens neizdvesa ne skaņas. Nākamajā mir­klī Ņirgu māja noskanēja ar satraukuma saucieniem un prieka kliedzieniem.

Doktors Kampiens bija uzveikts!

Jezgas zeme bija droša!

Kventins pieliecās, pacēla rotaļu lāci no grīdas un turēja to sev priekšā. "Es esmu bijis tāds muļķis," viņš teica. "Bet

es arī esmu guvis mācību. No šī brīža tikai rituļmaizītes un cukura glazūru. Norbert, vai mēs atkal varam būt draugi?"

Norberts pasmaidīja. "Tu vienmēr būsi laipni lūgts manā virtuvē," viņš sacīja.

Randalfs panāca uz priekšu, izstiepis rokas. Kventins pasniedza viņam rotaļu lāci. "Čārlij Kampien, man nebija ne prātā, ka tu par mani tā domā. Tiešām, nav veselīgi uzkrāt visas šīs negatīvās jūtas," Randalfs prātoja. "Bet samierināšanās garā es atzīstu, — kas bijis, tas bijis, lai gan turpmāk tu gulēsi skapī blakus Treisijam un Šņākuļa kungam."

Rodžera Grumbainā seja laimīgi sakrokojās. "Mēs ar jezgu tomēr galu galā tikām cauri," viņš sacīja, un pārējie burvji visi māja ar galvu, dedzīgi piekrītot.

"Atvaino mani, Rodžer, kungs," ierunājās Džo. "Tā bur­vestība, atminies?"

"Ak jā, piedod, Džo," teica Rodžers Grumbainais, lab­vēlīgi uzsmaidīdams viņam. "Panāc šurp, un es tevi nosū­tīšu atpakaļ."

"Vienu mirkli," steidzīgi iebilda Džo. "Es tikai gribu at­vadīties."

Rodžers saprotoši pamāja.

Džo paskatījās apkārt uz Veroniku un Norbertu, un uz Randalfu (kurš, kā izrādījās, nebija īsts burvis, tomēr Džo acīs vienmēr būs Randalfs Gudrais), kas tagad turēja rokās nekaitīgo rotaļu lāci.

"Ak kungs," teica Norberts, steigdamies uz priekšu un asarām sariešoties visās viņa trijās acīs. Viņš apvija savas lielās rokas ap Džo un cieši apkampa. "Es ilgošos pēc tevis!" viņš vaimanāja.

"Es… arī… ilgošos… pēc… tevis…" Džo dvesa, jo gaiss no vina bija izspiests.

"Laid viņu vaļā, lielais muļķi," ierunājās Veronika. Viņa plivinājās Džo priekšā. "Paliec sveiks, Džo," viņa teica. "Bija patiess prieks un gods ar tevi iepazīties."

"Un man tāpat ar tevi, Veronika," sacīja Džo, kad papagailiene uzmetās uz Randalfa smailās cepures apmales. Viņš ieskatījās Randalfam acīs. "Uz redzēšanos, Randalf," viņš teica.

"Paliec sveiks, Džo Barbariskais," atbildēja Randalfs. "La­bākais no karotājvaroņiem, kāds jebkad bijis Jezgas zemē."

Džo pasmaidīja. "Cik reižu man tev jāsaka?" viņš iebilda. "Es neesmu karotājvaronis. Es esmu vienkāršs zēns, kurš…" "Nē, tu esi gan, Džo, vai nu tev tas patīk, vai ne." Džo pagriezās pret Brendu un Ošņu, kas stāvēja durvīs. Brenda pasmaidīja, panāca uz priekšu un satvēra Džo roku savējā.

"Tu esi karotājvaronis, Džo," viņa teica. "Vislabākais. Jo tava varonība, Džo Barbariskais, nāk no iekšpuses."

Džo nokautrējies nodūra acis. Varbūt viņā galu galā bija mazliet no karotājvaroņa.

"Aiziet," aicināja Rodžers, saņemdams viņu aiz elkoņa. "Laiks doties mājās."

Džo sekoja Rodžeram Grumbainajam atpakaļ pie pults, kur burvis atkal atšķīra saplēsto lappusi, izlīdzināja to un cieši nopētīja. "Skaidrs," viņš sacīja. "Skaidrs." Tad brīdi vēlāk. "Jā, skaidrs…" Viņš pagriezās pret Džo un Henriju. "Tas tiešām ir visai viegli."

Viņš pacēla rokas, aizvēra acis, atlieca galvu un iz­kliedza vienu vienīgu vārdu. "MĀJAS!"

Kādu brīdi Džo domāja, ka burvis droši vien joko. "Mājas?" Kas tad tā par burvestību? Bet pat tad, kad viņš taisījās to pateikt, viņš pamanīja, ka sāk notikt kaut kas dīvains. Viss vina ķermenis no

matu galiem līdz kāju pirkstiem tirpa un sprakšķēja no sudrabainām elektrības šķiedrām. Viņš saklausīja lēnu, sērīgu mūziku, un viņa deguns noraustījās, saožot pie­degušu grauzdiņu. Gaiss virmoja un svārstījās; bija tā, it kā viņš skatītos caur ūdeni.

Tur bija Norberts un Kventins, sadevušies rokās. Tur bija Randalfs un uz viņa smailās cepures uzmetusies Vero­nika. Un Brenda un Ošņa, un burvji, un Rodžers Grum­bainais…

"Tā," viņš tobrīd sacīja, balsij skanot tālu un ar atbalsi, "vienīgais, kas tagad atliek, ir nepabeigtā padarīšana ar trusi…"

Un tas bija viss. Viņa balsij pagaistot, izgaisa arī viņa seja un viss cits Jezgas zemē. Džo aizrāvās elpa, atskāršot, ka viņš ar galvu pa priekšu krīt garā, pulsējošā tunelī. Dīvainā mūzika pieņēmās spēkā; deguma smaka kļuva kodīgāka, līdz…

BLĀKŠ

Džo atvēra acis un paskatījās apkārt. Viņa bruņas bija pazudušas, un viņš atkal bija savās vecajās drēbēs, sēdē­dams liela, putekļaina rododendra krūma vidū. Henrijs atradās viņam blakus un izklaidīgi luncināja asti.

"Mēs esam atgriezušies!" Džo iesaucās. "Henrij, mēs esam mājās!"

Henrijs satraukti ierējās.

Kopā viņi izrāpās laukā no krūma un devās pāri zālienam.