Jezgas zeme

"Āāā!" iebļāvās Džo. Viņš vēl aizvien krita, vienīgi tagad viņš varēja just, kā tuneļa malas nobrāž viņa elkoņus un dauza ceļgalus, turpinoties kritienam. LJn bija tumšs piķa melna tumsa. Džo iekliedzās aiz bailēm un sāpēm un palaida vaļā pavadu. Henrijs pazuda lejā zem viņa. Kā likās, pēc veselas mūžības viņš izkūleņoja laukā no garā, vertikālā tuneļa un ar smagu būkšķi nogāzās zemē.

Džo atvēra acis. Viņš sēdēja uz flīžu grīdas, sasities līdz zilumiem, apdullis, no visām pusēm viņu apņēma biezs smacējošu putekļu mākonis, un viņam nebija ne mazākās jausmas, kas nupat bija noticis.

Vai viņš bija iekritis caurumā zem krūma?

Vai viņš tik stipri bija trāpījis ar galvu pret zaru, ka bija izdauzījis laukā saprātu?

Kad mutuļojošie putekļi kļuva plānāki, Džo atklāja, ka atrodas pavardā blakus milzīgam katlam, kas bija iekari­nāts ķēdēs. Viņš paskatījās laukā blāvi apgaismotā un ārkārtīgi pārblīvētā istabā.

Pie visām sienām bija galdi, uz visiem atradās podi, papīri un neparasti piederumi. Istabā atradās ķebļi, trauku un grāmatu skapji, līdz augšai piekrauti ar kastēm, pu­delēm un grāmatām. Katru sienu sprīdi aizņēma plaukti un skapīši ar atvilktnēm, kartes un tabulas, un neskaitāmi āķi, apkarināti ar zariņu saišķiem, saknēm un kaltētiem augiem, beigtiem dzīvniekiem un putniem un spīdīgiem rīkiem, par kuriem Džo netika skaidrībā, kam tie domāti. Grīda tā bija pilna ar piebāztiem maisiem, māla podiem un dažādiem no koka un metāla gatavotiem stūrainiem daiktiem ar atsperēm, virzuļiem un zobratiem, un visa šī haosa vidū, pagriezuši muguru, stāvēja divi indivīdi.

Viens bija īss un apaļīgs ar kupliem, baltiem matiem, un viņam uz garās, smailās cepures malas bija uzmeties zils papagailis. Otrs bija prāvs, punains un tik garš, ka viņam nācās pieliekties, lai ar galvu neatsistos pret smago lustru virs galvas.

"Viņš daudz neko nesaka, kungs," prāvais, punainais teica.

"Acīmredzot spēcīgais, klusējošais tips, Norbert," apa­ļīgā figūra atbildēja.

"Nevis tā kā Kventins Kūku garnētājs," sacīja papagailis.

Apaļīgais pieliecās. "Neesi nu tik kautrīgs," viņš teica. "Mani sauc Randalfs. Nosauc mums savu vārdu."

Džo pietrausās kājās. Nevarēja būt, ka tas notiek. Tā negadās, ka tu uz brīdi izved pastaigāties suni un nonāc pie kāda virtuvē. Vai tad gadās? Džo aizvēra acis un papurināja galvu. Un tā vai citādi, kur bija Henrijs?

Tieši tajā brīdī suns īsi, asi ierējās.

"Rafs?" apjucis ieminējās Norberts. "Vai viņš teica "Rafs", kungs?"

"Jā, Rafs!" atbildēja īsais personāžs, aizrautīgi mādams ar galvu. "Protams. Lielisks vārds karotājvaronim, jo tas ir gan īss, gan sakarīgs." Viņš noliecās un sazvērnieciski piebilda: "Rafs Spēcīgais? Rafs Nāvēklis? Rafs… Spalvainais?"

Henrijs atkal ierējās.

"Henrij!" Džo uzsauca.

Suns parādījās Norbertam aiz muguras, neganti lunci­nādams asti, un pielēkšoja pie pavarda. Džo noliecās un cieši viņu apskāva. Bija tik labi redzēt pazīstamu seju, pat tad, ja tas bija sapnis.

"Kas tu tāds esi?" atskanēja griezīga balss.

Džo pacēla galvu un paskatījās uz tiem diviem indi­vīdiem, kas raudzījās viņā. īsajam bija kupla, balta bārda. Garajam bija trīs acis. Abi stāvēja pilnīgi nekustīgi, acis (visas piecas) iepletuši un muti pavēruši. Jautājumu bija uzdevis papagailis.

"Es prasīju, kas tu tāds esi?" tas uzstāja.

"Es… es esmu Džo, bet…" viņš iesāka.

"Vai tu nesaproti, Veronika?" Randalfs iesaucās. "Tam vajadzētu būt pavadonim," viņš teica, rādīdams uz Džo. "Visiem īstiem karotājvaroņiem ir pavadoņi. Mendigoram Melkulim bija goblins Elleskurkulis, Lotgaram Preteklim bija Svorgs Asinspūte…"

"Kventinam Kūku garnētājam bija pūdelis Mērija," no­murmināja Veronika.

"Aizveries, Veronika," atcirta Randalfs. "Tev būs jāatvaino mana draudzene," viņš paskaidroja Henrijam. "Viņa pēdējā laikā ir pārāk iedomīga." Viņš pievērsās Džo. "Es nekļūdos, ja? Tu esi Rafa Spalvainā pavadonis. Varbūt viņa ieroč­nesējs? Vai viņa kaujas cirvja asinātājs?"

"Ne gluži," teica Džo tādā kā apmulsušā balsī. "Un viņa vārds ir Henrijs, nevis Rafs. Es turēju rokā viņa pavadu, kad…"

"Tad tu esi viņa pavadas nesējs," Randalfs pārtrauca. "Džo Pavadas nesējs. Hmm. Jāatzīst, ka neparasti, bet ne gluži nedzirdēti.

Papagailiene, kam kājās bija mazi, bet izturīgi šņorzābaki, ieklepojās. gan neko tādu neesmu dzirdējusi," viņa teica.

"Aizveries, Veronika!" Randalfs teica un notrauca putnu no cepures malas. "Mēs piemirstam uzvedības normas," viņš turpināja, atkal pievērsdamies Henrijam. "Ļauj kārtīgi stādīties priekšā. Es esmu Randalfs Gudrais, Jezgas zemes vadošais burvis."

"Pareizāk sakot, vienīgais burvis," teica Veronika, no­laizdamās viņam uz pleca.

"Un šis," Randalfs turpināja, nezaudēdams ritmu, "ir mans palīgs Norberts jeb Norberts Ne-Ļoti-Lielais, saucot viņu pilnā vārdā."

"Ne ļoti lielais!" Džo pārsteigts izgrūda. "Bet viņš taču ir milzīgs."

"Garāks par tevi un mani, par to es galvoju," teica Ran­dalfs, "tomēr kā milzis Norberts ir mazs un visai nīkulīgs."

"Tev būtu vajadzējis redzēt manu tēvu," mādams ar galvu, sacīja Norberts. "Viņš gan ir milzīgs."